Sarunbotu izmantošana augstākajā izglītībā: digitālās anomijas izpausmes Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē

Mūsdienu izglītības sistēma piedzīvo lēnas pārmaiņas, un skolēni joprojām saskaras ar novecojušiem argumentiem par mācību programmu saturu, kurus nereti ir grūti pamatot pat pasniedzējiem. Tradicionāli uzsvars tiek likts uz nepieciešamību attīstīt prasmes, kas būtu noderīgas nākotnē, piemēram, prasme rēķināt galvā, jo ikdienā kalkulatora nebūs pa rokai. Tomēr šis pieņēmums vairs neatbilst realitātei, jo mūsdienās gandrīz ikvienam kabatā ir viedtālrunis – ierīce, kas kalpo ne tikai kā kalkulators, bet arī kā vārdnīca, enciklopēdija, bibliotēka, mācību video platforma un rīks, lai uzdotu jautājumus un saņemtu tūlītējas atbildes. Plašā piekļuve tehnoloģijām un informācijai mudina pārdomāt izglītības lomu un mērķus. Ja pastāv tehnoloģijas, piemēram, Google, kas balstās uz mākslīgo intelektu un sniedz tūlītēju piekļuvi gandrīz jebkurai informācijai, tad rodas būtisks jautājums: kāpēc mācīšanās vai studēšana ir nepieciešama? Svarīgi ir meklēt risinājumus, kā efektīvi integrēt tehnoloģijas izglītības procesā, nezaudējot spēju attīstīt loģisko domāšanu, radošumu un kritisko analīzi (Holmes, et al., 2019). Šajā kontekstā īpaša uzmanība tiek pievērsta ne tikai tam, kā mūsdienu tehnoloģijas, tostarp mākslīgais intelekts, var atbalstīt zināšanu apguvi un problēmu risināšanas prasmes, bet arī tam, kā tas ietekmē sabiedrībā pastāvošo normu struktūru Digitālās tehnoloģijas, kā piemēram, mākslīgais intelekts, var radīt normu destabilizāciju jeb situāciju, ko Emīls Dirkheims raksturo kā anomiju (Adams, Sydie, 2002). …