Kopsavilkums
Secinājumi un priekšlikumi:
Nedz Krimināllikumā, nedz Kriminālprocesa likumā nav skaidrojuma attiecībā uz nepilngadīgo cietušo, kas ir pamats nepareizai likumu normu interpretācijai.
Lai nebūtu pārpratumu, nosakot cietušo nepilngadīgo vecumu, krimināltiesībās būtu jāievieš nepilngadīgās cietušās personas skaidrojumu.
Jo jaunāks bērns, jo viņam bieži ir mazākas iespējas atvairīt prettiesisku rīcību vai arī nav iespēju atvairīt to vispār; piemēram, četrgadīgs bērns diez vai spēs pretoties, turpretī divpadsmitgadīgs bērns jau spēs sevi pasargāt, arī zinās, kur meklēt palīdzību, kaut vai zvanot uz palīdzības tālruni. No tā izriet, ka jo bērna vecums ir mazāks, jo bezpalīdzīgākā stāvoklī viņš atrodas. Savukārt bērns no septiņu gadu vecuma spēj atbildēt par savu rīcību un spēj par sevi attiecīgi parūpēties, cik tas ir no viņa atkarīgs. Par to liecina likumā noteiktais septiņu gadu vecums, no kura var bērnu atstāt bez pieaugušo klātbūtnes, kā arī civiltiesībās noteiktā civilatbildība no septiņu gadu vecuma. Arī no psiholoģijas viedokļa bērns no 7 gadu vecuma kļūst patstāvīgāks. Par to liecina arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas psiholoģiskās konsultāciju pa tālruni statistika, ka bērni šo pakalpojumu izmanto no septiņu gadu vecuma, kā arī likumos noteiktais vecums, kad bērns sāk apmeklēt skolu. Tas, ka bērns septiņu gadu vecumā kļūst patstāvīgāks ir arī autores personīgā pieredze, kuras ģimenē aug šī vecuma bērni.
Autore piedāvā sekojošu mazgadīgo vecuma kategoriju iedalījumu, kam jābūt nostiprinātam arī likumā ar visām no tā izrietošām sekām: no 0-7 gadiem un no 8-14 gadiem.
Likumā jāievieš jēdziens „mazbērns” – bērns, kurš ir no 0 – 7 gadu vecs, ar mērķi vērst pastiprinātu uzmanību šai vecuma grupai, nosakot stingrāku atbildību par noziedzīgiem nodarījumiem pret šī vecuma bērniem.
Sākotnēji mazi bērni savu viktimitāti ar savu uzvedību neveicina, par maza bērna viktimitāti vispār nevar runāt, bet pietiek ar vienu vardarbības aktu, lai bērns atkārtoti kļūtu par upuri. Un šis pirmais vardarbības akts kļūst par katalizatoru bērna turpmākai viktimitātei.
Jāatzīst, ka nepilngadīgie upuri bieži vien nemaz neapzinās, ka vīrietis vēlas seksuālu tuvību vai arī to, ka viņu uzvedība kaut kādā veidā ir provocējoša. Daudzos gadījumos, pieredzējušais vīrietis, izdarot seksuālu noziegumu, pilnīgi apzināti izmanto upura dezorientāciju. Savukārt no tiesu prakses materiāliem var secināt, ka šādas seksuālas attiecības tiesa atzīst par labprātīgām no upura puses.
Pēdējos divus gadu desmitos sabiedrībā notika straujas izmaiņas, ko noteica, tas, ka Latvija ir viena no postsociālisma valstīm. Līdz ar to viktimizācijas procesi Latvijā salīdzinot ar attīstītajām valstīm ir izteiktāki, ko veicina:
e) Globalizācija (Internets, Informatīvo tehnoloģiju ietekme);
f) Plašsaziņas līdzekļi;
g) Sabiedrības iecietība pret vardarbību;
h) Seksuālo noviržu propagandēšana pasaules līmenī (homoseksuālisms).
Ikdienā bērna drošība var tikt apdraudēta skolā, publiskās vietās un ģimenē. Jāsecina, ka apdraudējums izglītības iestādēs tiek vērtēts ļoti augsti, ievērojot, ka normālā situācijā šī vieta būtu uzskatāma par drošu.
Jāsecina, ka nelabvēlīgajās ģimenēs vecāki visbiežāk neierobežo bērnu atrašanos ārpus mājas vakaros tāpēc, ka ir vienaldzīgi vai bezrūpīgi, savukārt labāk situētajās ģimenēs – pārāk aizņemti, jūtas droši par savu bērnu vai uzticas viņam.
…
