Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Izdevīgi: šodien akcijas cena!

Parastā cena:
12,99
Ietaupījums:
2,34 (18%)
Cena ar atlaidi*:
10,65
Pirkt
Identifikators:423821
Vērtējums:
Publicēts: 20.11.2008.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 33 vienības
Atsauces: Ir
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Ievads    3
1.  Dzīvesvietas pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēma    6
1.1.  Iedzīvotāju pierakstīšanas un izrakstīšanas kārtība    7
1.2.  Pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas problēmas un to risinājumi    13
2.  Pārejas periods no pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas uz dzīvesvietas deklarēšanu    16
2.1.  Personas pierakstīšanas un izrakstīšanas pagaidu kartība    20
2.2.  Dzīvesvietas deklarēšanas sistēma    25
2.2.1.  Dzīvesvietas deklarēšanas likuma ieviešana    25
2.2.2.  Dzīvesvietas deklarēšanas sistēmas aspekti    29
2.2.3.  Citu valstu dzīvesvietas deklarēšanas pieredze    39
3.  Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas loma dzīvesvietas deklarēšanas sistēmā    43
3.1.  Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas tiesības, pienākumi un atbildība    43
3.2.  Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas uzdevumi un funkcijas    45
3.3.  Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas darba organizācija    46
3.4.  Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas pieņemto lēmumu kontrole un parsūdzēšanas iespējas    47
3.5.  Dzīvesvietas deklarēšanas procedūra    47
3.6.  Administratīvā atbildība par dzīvesvietas deklarēšanas noteikumu pārkāpumiem    58
3.7.  Informācijas saņemšana par dzīvesvietu    60
  Secinājumi un priekšlikumi    64
  Literatūras un avotu saraksts    69
Darba fragmentsAizvērt

Bijusī pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēma regulēja ne tikai personas dzīvesvietas reģistrēšanu, bet arī civiltiesiskās attiecības un jebkādu personas rīcību ar īpašumu vai personas pārvietošanos. Pretēji tam, ka dzīvesvietas reģistrēšanai ir jābūt maksimāli vienkāršai, tādai, kas būtu ērta iedzīvotājiem, pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēma nebija nedz vienkārša, nedz arī vērsta uz iedzīvotāju ērtību. Tā bija sarežģīta un laikietilpīga, un šo iemeslu dēļ cilvēki dažkārt vispār izvairījās reģistrēt dzīvesvietu. Tādējādi valsts un pašvaldību iestādes šos cilvēkus, kas nebija reģistrējušas dzīvesvietas, nevarēja sameklēt tad, kad tas bija nepieciešams, tātad šī sistēma nespēja nodrošināt iedzīvotāju sasniedzamību, kā arī Eiropas valstīs pastāvošās personas dzīvesvietas reģistrācijas sistēmu pamatnostādnes krasi atšķīrās no pierakstīšanas /izrakstīšanas sistēmas pamatnostādnēm. Bet sakarā ar iestāšanos ES bija jāatsakās no šāda veida dzīvesvietas reģistrēšanas, tā bija jānomaina uz demokrātiskāku.
Līdz ar to veco pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmu pakāpeniski nomainīja uz dzīvesvietas deklarēšanu. 2003. gada 1. jūlijā stājās spēkā Dzīvesvietas deklarēšanas likums, kas līdzšinējo pieraksta sistēmu nomainīja ar dzīvesvietas deklarēšanu. Šī likuma pamatmērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajas attiecībās ar valsti. Lai nodrošinātu iedzīvotājiem pēc iespējas ērtāku dzīvesvietas deklarēšanas procedūru, tā ir izstrādāta pietiekami vienkārša, lai pēc iespējas mazāk tam būtu jāvelta laiks. Protams, līdz ar to pastāv iespēja, ka persona, izmantojot vienkāršo deklarācijas iesniegšanas procedūru, ļaunprātīgi var deklarēt dzīvesvietu pie svešas personas, taču, tas viņai negarantē nekādus labumus. Jāsaka, ka dzīvesvietas deklarēšana ir administratīvi tiesisks akts, kurš pats par sevi nerada nekādas civiltiesiskas saistības, tā ir procedūra, kurā cilvēks deklarē adresi, kādā viņš ir saniedzams savās tiesiskajās attiecībās ar valsti.
Nomainot veco sistēmu uz dzīvesvietas deklarēšanu, jāsaka, ka viedokļi dalījās. Daudzi bija pret (pašavaldības, nekustamā īpašuma īpašnieki) dzīvesvietas deklarēšanas procesa vienkāršošanu, jo jaunā kārtība varētu tikt izmantota nelikumīgām darbībām. Varētu teikt, ka daļai likās, ka likums ir pārāk demokrātisks, ja jau netiek pieprasīti nekādi dokumenti, kas pierādītu, ka persona dzīvo tajā dzīvesvietā, kuru ir nolēmusi deklarēt. Toties, ja tādi dokumenti tiktu pieprasīti, lai pierādītu, ka persona tiešām dzīvo šajā dzīvessvietā, tas varētu atturēt viņu atklāt savu reālo dzīvessvietu, un viņš nebūtu sasniedzams, līdz ar to nebūs sasniegts Dzīvesvietas deklarēšanas likuma merķis.
Tomēr jāsaprot, ka lai arī cik sarežģīta vai vienkārša būtu dzīvesvietas deklarēšanas procedūra, vienalga atradīsies tādi cilvēki, kuri vēlēsies manipulēt ar dzīvesvietas reģistrāciju. Tāpēc nevar apgalvot, ka tās ir Dzīvesvietas deklarēšanas likuma nepilnību sekas. Likums stājās spekā gadu pēc tā pieņemšanas, līdz ar to jau laikus bija iespēja sagatavoties un sakārtot jautājumus, kas skar civiltiesiskās attiecības. Vēl var minēt to, ka laika gaitā likumā tika izdarīti vairāki grozījumi, bet tie nesaistījās ar pašvaldību ierosinājumu tiem, kuri deklarē dzīvesvietu, savu vēlmi reģistrēties papildināt ar kādu tiesisku pamatojumu. Tieši otrādi, šie grozījumi dzīvesvietas deklarēšanas procesu vēl vairāk vienkāršoja.
Tomēr neskatoties uz daudzajām problēmām, kas radās saistībā ar pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas nomaiņu uz dzīvesvietas deklarēšanu, statistikas dati liecina, ka iedzīvotāju atsaucība dzīvesvietas deklarēšanā ir bijusi liela, kā arī nepatiesu ziņu gadījumu skaits salīdzinājumā ar reģistrēto skaitu ir mazs.
Pētījuma mērķis: Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas darbības analīze.
Pētījuma uzdevumi:
1. Izvērtēt dzīvesvietas pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmu;
2. Noskaidrot pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas galvenās problēmas un to risinājumus;
3. Pētīt pārejas periodu no pierakstīšanas/izrakstīšanas sistēmas uz dzīvesvietas deklarēšanu;
4. Izvērtēt Dzīvesvietas likuma ieviešanu;
5. Apskatīt citu valstu pieredzi dzīvesvietas deklarēšanā;
6. Izvērtēt Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas lomu dzīvesvietas deklarēšanas sistēmā;
7. Pētīt dzīvesvietas deklarēšanas procedūru.
Pētījuma objekts: Dzīvesvietas deklarēšana.
Pētījuma metodes: analīze, deskriptīvā metode, vēsturiskā metode, socioloģiskā metode, salīdzinošā metode
Pētījuma bāze: Izmantoti vairāki normatīvie akti: Administratīvo pārkāpumu kodekss, Administratīvā procesa likums, Civillikums, Dzīvesvietas deklarēšanas likums, Fizisko personu datu aizsardzības likums, Iedzīvotāju reģistra likums, Informācijas atklātības likums, Likums „Par pašvaldībām, „Dzīvesvietas deklarācijas aizpildīšanas un iesniegšanas kartība”, „Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu aktualizēšanas kārtība”, „Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas kārtība”, „Par deklarētās dzīvesvietas reģistrācijas valsts nodevu”, „Par dzīvojamo telpu īri”, projekts: „Personas dzīvesvietas deklarēšanas koncepcija.”, Pilsonības un migrācijas lietu parvaldes statistikas dati, vairākas grāmatas, periodisko izdevumu publikācijas, interneta resursi, kā arī Iedzīvotāju dzīvesvietas reģistrācijas nodaļas sniegtā informācija (nepublicētie materiāli).…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Dzīvesvietas deklarēšana: tiesiskie un praktiskie aspekti”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/423821

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties