Latviešu apdzīvotajā teritorijā austrumu province Latgale ieņem īpašu vietu. Valoda un dzīvesveids, reliģiskā konfesija un atšķirīgi vēsturiskie likteņi šo zemes daļu un tās iedzīvotājus nošķīra no pārējās latviešu tautas. Lielā latviešu 1920.– 1930.gada agrārreforma līdz šim dominējošos ciemus saskaldīja viensētās, līdz ar to latgaļu dzīvesveidu pielīdzinot dzīvei pārējos novados.
Latgales problēma Latvijas vēstures gaitā saasinājusies tad, kad atklāti tikušas ignorētas tās pamatiedzīvotāju tiesības, kultūras savdabība vai notikusi kārtējā „Latgales atklāšana”. Diemžēl, izņemot īslaicīgus laika posmus, šādā situācijā Latgale atradusies gandrīz nepārtraukti. Latgalē cilvēku dzīve nekad nav bijusi viegla, taču īpaši cinisku attieksmi tās iedzīvotāji izjutuši 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad Latgale piedzīvoja nežēlīgu rusifikāciju, drukas aizliegumu, šķēršļu radīšanu izglītības iegūšanai latgaliešiem, iespēju ieņemt amatu vai nokļūt inteliģences kārtā, 1959.gadā Latvijas kompartijas plēnumā pieņēma lēmumu par otrreizēju drukas aizliegumu.
Latgales, tāpat kā visas Latvijas, uzplaukums saimnieciskajā dzīvē, izglītībā un kultūrā notika 30. gadu otrajā pusē, laikā, ko sauc par autoritārās valdīšanas laiku.
Tieši 30. gadu otrajā pusē Latgalē salīdzinājumā ar citiem novadiem bija visvairāk skolu un skolēnu, cits pēc cita pacēlās dažāda profila mācību korpusi, lieliski tautas nami, darbojās divi profesionālie teātri, vairojās zemnieku labklājība. Jāatzīmē - nekad Latgale nav guvusi tādus panākumus un attīstības līmeni kā tajos nedaudzajos trīsdesmitajos gados. 1920.gadā notikusī faktiskā Latgales apvienošana ar jauno Latvijas Republiku latgaliešus atkal saliedēja ar pārējiem latviešiem vienā valstiskā veidojumā, likvidēja gadsimtiem ilgo valstisko atšķirtību. Tomēr latgaliešiem piemītošās īpatnības, sevišķi valoda un katoļticība, ir saglabājušas savu raksturīgo spēku.
Latgale arī bioloģiski uzrādīja no pārējām latviešu provincēm ļoti atšķirīgu iedzīvotāju struktūru: tā bija ne tikai visblīvāk apdzīvotā šīs zemes daļa, bet arī vienīgā, kas vēl uzrādīja ievērojamu iedzīvotāju dabisko pieaugumu.
Apzīmējumi „Latgale” apdzīvotajai teritorijai un „latgaļi” tās apdzīvotājiem nāk no pirmajām autentiskajām rakstītajām liecībām par šo Austrumlatvijas teritoriju. „Šis apzīmējums atrodams vēl arī pirmajā Novgorodas hronikā (Lotvgola). Visbeidzot, Latviešu Indriķis runā par „Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli”. Nav skaidrs, vai viņi paši sevi saukuši par latgaļiem vai viņus tā dēvējuši viņu kaimiņi līvi. Tomēr parasti runā par Letthi un viņu apdzīvoto teritoriju sauc „Lettia”. 13.gadsimta sākuma latīņu dokumentos atrodams galvenokārt apzīmējums „Letti”, respektīvi – „Lettia”. Arī Livonijas atskaņu hronika, pazīst vairs tikai „latviešus”. Turpretim krievu valodas lietojumā ap¬zīmējums „latgaļi” sastopams vēl ilgi, piemēram, kāda lielkņaza Konstantīna atteikšanās rakstā no 13. gadsimta vidus. Nav arī īsti skaidrs, vai ar „Letgola” patiešām, kā Indriķa hronikā, tika saprasta visa latviešu apdzīvotā teritorija, jo paralēli sastopami atsevišķi latviešu novadu nosaukumi. Katrā ziņā „Lotgolskaja zemlja” (latgaļu zeme) Konstantīna rakstā attiecas uz tagadējās Latgales galveno daļu, tātad uz apgabaliem, kas Ordeņa avotos biežāk tiek apzīmēti kā „Livonia australis” (Austrumu Livonija).”
