Antīkā filosofija

Hellēnisma periods.
Šis posms atnesa nebijušas vērtību orientācijas, pasaules redzējumu un citas atšķirīgas cilvēcisko attiecību formas. Jauns ārdošais spēks – individuālisms.
Veidojoties Maķedonijas Aleksandra impērijai, hellēņu kultūra iziet ārpus tās tradicionālās ietekmes sfēras, aptverot aizvien jaunus reģionus tādējādi pārtopot hellēnisma kultūrā.
Viens no raksturīgākajiem hellēnisma kultūras elementiem ir kosmopolītisms, kas veidojas, vājinoties tradicionālajām attiecībām polises ietvaros.
Epikūra filozofija. Meklējumu galveno loku iezīmē jautājumu ''Kā cilvēkam dzīvot?''. Viss ir pakļauts vienam mērķim. Centrālo vietu šajā filozofijā ieņem mācība par baudu, kas Epikūra izpratnē pirmām kārtām nozīmē garīgo darbību, kura spēj dvēselē ienest mieru, - ataraksiju.
To nebūtu pareizi vērtēt kā egoisma pamatojumu, bet gan kā individuālisma apliecinajumu. Filozofs augsti vērtē draudzību.
Stoicisma filozofija. Dievs un daba ir viens un tas pats, bet cilvēks ir šīs dievišķās dabas daļa. Viss pasaulē ir ķermenisks. Arī dievisķais spēks ir vissmalkākā matērija. Uzsverot domu, ka pasaulē viss pakļauts nepieciešamībai, stoiķi reizē atzīst cilvēka gribas brīvību, kas viņu atšķir no dabas objektiem.
…