Johans Volfgangs Gēte "Fausts"

Stila iezīmes
Traģēdijas 1. prologā Gēte atklāj savus estētiskos uzskatus par mākslas mērķi un dod mājienus par to kā virzīsies stāstījums. (Direktors, Teātra dzejnieks, Jautrā persona)
Mākslas darbs nevar būt tikai ārēji spožs,tam jābūt pilnīgam ar patiesu skaistumu, kurā iemiesotas mākslinieka daudzu gadu domas
Darbam ir jāvēršas kā pie laikabierdiem un caur to prātiem un sirdīm pie pēctečiem, lai darbs dzīvotu mūžīgi.
Lasītājam darbā jāsaskata savi pārdzīvojumi.
Dzejnieka uzdevums ir parādīt lasītājam, skatītājam viņa paša jūtu skaistumu.
Darbam jābūt plašam, daudzplākšņainam, lai katrs tajā atrastu kaut ko sev tuvu.

2. prologs « Debesīs» pauž Gētes filosofiskos uzskatus. Te ir visa darba atslēga, galvenā ideja, tiek izvirzīta problēma.
Sadzīvo pretmeti (Dievs – Mefistofelis ; Fausts – Vāgners).
Fausts grib tvert gan ideālu, gan reālo (garīgais – reālais).
Faustu iedvesmo tiekšanās pēc patiesības, un viņa meklējumos un maldos slēpjas Gētes diženā darba jēga.
Episkajos tēlos, alegorijās, drosmīgi un spilgti zīmētajās sadzīves ainās slēpjas autora lielās, dziļās, nemirstīgās idejas.…