18.gadsimta nogalē Vācijas ievērojamākie literāti(piemēram, Gēte, Šillers) darbus raksta savu aprindu lasītājiem – izglītotiem vidusšķiras cilvēkiem-, savukārt Stenders savas domas raida pavisam savādākai auditorijai – dzimtcilvēkiem- , tomēr, neskatoties uz acīmredzamo dieva bijāšanu un dieva esamību visā un visur notiekošajā, kas caurstrāvo gan Stendera dzeju, gan populārzinātniskos(„Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas”) un laicīga satura („Pasakas un stāsti”) darbus, uzmanības centrā tiek nostādīts pats cilvēks, precīzāk dzimtcilvēks, - zemnieka tēls un tā dzīve uz šīs zemes. Stendera dzejā mītošajam zemnieka tēlam piešķirtas, pieprasītas īpašības, kas pēc autora priekšstatiem veidotu ideālu, pilnīgu zemnieku,- dievbijība, līksms prāts un čaklums.
Pirmā un visplašāk izklāstītā iezīme, kam jāpiemīt ideālam zemniekam, ir dievbijība. Dievbijība netiek uzsvērta kā maznozīmīga, nodalīta rakstura īpašība, bet kā vesels piemītošo īpašību komplekss, jo ticība Dievam piešķir cilvēkam daudz, dažādu un daudzpusīgu iezīmju, kas veicina tā personisko labklājību, labestību, izkopj personības cildenāko pusi un izaugsmi, protams, neaizmirstot arī dziļu reliģiozitāti un tikumību, kas ir reliģioza cilvēka dabas pamatā, kā arī pateicīgumu Dievam par viņam lemto likteni (pat ja tas ir bezgala nicināms), atvēlēto dzīvi uz šīs pasaules un svētību, kas ļauj pildīt Dieva prātu un baušļus. Piemēram, dabas ziņģē „Tā mīļa Dieva zemīte” izteikts gods un pateicība, ko pienākas veltīt Dievam, jo „tā skaistā Dieva pasaule/ Nav vārgu nams nemaz/ Un mīļā Dieva – Zemīte/ Ir pilna svētības”1 , arī tad, kad „priecīgs ēd to barību/ Ko sviedri pelnīja/ Viņš nodzer ūdens malciņu/ Un vīnu neprasa”2 , jo zemnieki nav vainīgi, „kad kārumnieks/ To Pasaul apsmādē?/ Tas brandvīns viņa vienīgs prieks/ Ir viņa nelaime.”3 .
…
