Sievietes jūtu pasaule Ārijas Elksnes dzejā

Pirmās publikācijas 1956 – divi dzejoļi žurnālam „Padomju Latvijas Sieviete” (10. nr.) un viencēliens „Pārsteigums”. Elksnes ienākšana literatūrā sakrita ar latviešu intīmās lirikas jauna uzplaukuma sākumu. Cilvēka jūtu dzīves tēlojums, arī sociālo problēmu risinājums caur subjektīva pārdzīvojuma prizmu kļuva par Elksnes daiļrades pamatprincipu. Krājumos „Vārpu valoda” (1960), „Uz tavu veselību, zeme!” (1963), „Vasaras vidū” (1966) iezīmējas visai daiļradei raksturīgs motīvs – cilvēks kā emocionāla, domājoša, radoša būtne dabas un dzīves vidū. Izcelts zemes tēls – dzimtenes, latviskuma, dzīvības skaistuma simbols. Krājumā „Galotņu gaisma” (1968) dominējošais gaismas motīvs ir dzejnieces ētiskā ideāla izteicējs. Liriskajam „es” raksturīga tieksme pēc harmonijas un nespēja to realizēt. Ideāla un īstenības nesaskaņa nosaka Elksnes dzejas traģisko pamattoni. Dzīves apliecinājumu pauž sievietes garīgā spēka, nesavtīgās mīlestības cildinājums. Krājumā „Trešā bezgalība” (1971) filozofiskā kontekstā risināta sievietes – mātes tēma. Māte nodrošina dzīvības un dzīves nepārtraukto ritmu, mūžīgo atjaunotni un maiņu. Dzīvības bezgalības motīvs cieši vienots ar dabas tēlu. Cilvēks ir harmoniskās dabas sastāvdaļa un dzīvo saskaņā ar tās ritmiem un likumiem.…