No svešām valodām viņš pārliek latviski: Barnabas - Barnaba, Judas - Juda, Pompejus Pompejs, Plautus - Plauts, Innocens - Innocents, Prometheus - Prometejs, Jeremias - Jeremijs, Julius - Julijs, Pharao - Faraons, Dido Didona, Juno - Junona, Xenofon - Ksenofonts, Pallas - Pallada, Ceres - Cerera, Venus - Venera. Alunāns saka, ka vācu valoda pie šādiem transkripcijas likumiem neturas un ka viņai tādi arī nemaz nav tāpēc vajadzīgi, tā ka vārdus nemaz neloka. Bet, ja vācieši svešus vārdus grib latviešu valodai uzspiest tādus, kā tie viņus runā savā valodā, tad tā ne vien smejama lieta, bet ar latviešu valodu nemaz nesader.
Bet ne visi Alunāna celtie vārdi izrādījās par dzīvotspējīgiem, arī ne visi viņa uzrādītie atvasināmie paņēmieni. Viņš ieteica tautu vai cilts vārdus atvasināt arī ar galotni -ēns, īpaši tos tautu nosaukumus, kas cēlušies no kāda cilvēka vārda: izraelēns (-izmelietis), izmaelēns (-izmaelietis), midianēns (-miridanietis). Tāpat nav varējuši pastāvēt vārdi: mācītava (skola), skatītava (teātris), svētnieks (priesteris), ērmnieks (mērkaķis). Alunāna „viedamo vārdu saraksts”, no kuriem tikai maza daļa nākusi lietošanā. Tur ir, piem., vārdi: Bauch - pilvs, Baumzuchter - čēpinieks, bedienen - tarnot, bedurfen - veikalot. Laba daļa no šiem vārdiem ņemta tieši no leišu valodas. Jāpiebilst, ka arī Alunāns pats maz lietojis minētajā sarakstā atzīmētos vārdus. Lai arī teorijā viņš vienā otrā reizē novirzījās no pareizā ceļa (tā, piem., svabadi pārņemdams vārdus no leišu valodas, it kā tā būtu latviešu valodas dialekts), tomēr praksē viņu vadīja smalka valodas sajūta, tā ka lielu lielā daļa viņa rakstos lietoto jaunvārdu tikuši par latviešu valodas īpašumu.[6.]
…
