Jāzeps ir otrs jaunākais no Jēkaba 12 dēliem. Viņš ir Jēkaba un viņa mūža mīlestības – Raeles dēls, kas mantojis mātes skaistumu, maigumu un laipnību. Jāzeps ir 17 gadus vecs. Tā kā Jāzeps ir tēva mīļotās sievas Raeles dēls, viņš ir izpelnījies īpašu tēva uzmanību un mīlestību, kas netiek vienlīdzīgi sniegta arī pārējiem Jāzepa brāļiem. Jāzeps ir tēva izredzētais, tādēļ viņam tiek īpaša lutināšana no tēva puses: Jāzepam nav jāiet ganos, viņš vienmēr staigā tīrās un labās drēbēs, viņš ir labāk paēdis nekā viņa brāļi, tēvs viemēr aizstāv un atbalsta Jāzepu. Šāda nevienlīdzīga tēva sniegtā mīlestība izraisa brāļu naidu un nicinājumu pret Jāzepu. Tas ir galvenais lugas ārējais konflikts starp Jāzepu un viņa brāļiem, respektīvi, tēva nevienlīdzīgi sadalītā mīlestība pret saviem dēliem. Sarunā ar vienu no vecākajiem dēliem tēvs atzīst: ”Es viņu mīlu, - jā, - par visiem vairāk –”1. Tas nozīmē, ka tēvs Jāzepu mīl vairāk nekā pārējos bērnus, viņš liek sajust mīļotās Raeles klātbūtni. Iekš Jāzepa atmostas Jēkaba jaunās dienas, kas palīdz vecajam tēvam būt stipram. Brāļiem to ir sāpīgi atzīt, tas grauž viņu dvēseles, jo ikviens bez mīlas nav stiprs.
Jāzeps ir apveltīts ar brīnisķu spēju sapņot, viņš redz sapņus tiešā nozīmē un prot tos tālredzīgi izskaidrot, viņš arī spēj sapņu acīm raudzīties tālāk uz priekšu nākotnē. Jāzeps ir sapņotājs, kurš saka, ka audzēs graudus, nevis ganīs lopus un pabaros visu zemi ar savu maizi, visi viņam klanīsies un pateiksies. Ar visu sirdi Jāzeps tiecas pret brāļiem, grib tos redzēt laipnus, labsirdīgus, taču savu nodarbošanos saista ar iecerēm, kas pilnīgi pretējas brāļu darbam.…
