Ādas īpatnības un izmaiņas 60-70 gadu veciem cilvēkiem

Cilvēka novecošana ir komplekss, pakāpenisks un likumsakarīgs bioloģisks process, kas ilgst visu mūžu. Visu organisma dzīves laiku kaut kādas struktūras iet bojā un kaut kādas rodas no jauna. Šī procesa intensitāti vairāk vai mazāk nosaka indivīda ģenētiskā attīstības programma.
Pirmās novecošanas pazīmes parādās vispirms uz atklātajām ķermeņa daļām, jo tās visvairāk pakļautas ārējās vides kaitīgajai iedarbībai – saule, vējš, mitrums, temperatūras izmaiņas. Āda kļūst plānāka, jūtīgāka pret ārējās vides iedarbību. Kolagēnās šķiedras kļūst rupjākas, blīvākas, bet elastīgās saaug savā starpā un veido rupjus kūļus, tāpēc sākumā ir maz un seklas grumbas, bet to skaits un dziļums pakāpeniski pieaug. Sakarā ar sīko tauku dziedzeru atrofiju āda kļūst arī sausāka. Pēc 50 gadu vecuma šādas izmaiņas parādās arī uz tām ķermeņa daļām, ko klāj apģērbs. Iepriekš minētie procesi turpina progresēt un tiem pievienojas jauni – arvien vairāk samazinās funkcionējošo kapilāru skaits. Ap 60 gadiem plāni ir kļuvuši visi ādas slāņi, ir pārtraukuši darboties arī vairums lielo tauku dziedzeru un sviedru dziedzeru darbība. Ap 70 gadiem hipodermas (zemādas) praktiski nav, virsējais raga slānis plāns, irdens, viegli lobās, bet normālā fizioloģiskā lobīšanās (atjaunošanās) ir stipri palēnināta. Tā iemesla dēļ viegli rodas nobrāzumi, izgulējumi tur, kur āda tiek traumēta, saspiesta, un šie bojājumi dzīst ļoti lēni. …