"Tukšas, tukšas dvēselītes, Visapkārt tukšas vien.” (M. Zālīte)

Katrs no mums kādreiz jūtas vientuļi. Un tādā brīdī liekas, ka mūsu dvēselītes ir iztukšotas. Mums, lielākajai daļai, ir draugi, ģimene, kas palīdz tikt pāri vientulībai. Bet ko lai dara tie, kuriem nav ne draugu, ne tuvinieku? Pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuri ir pamesti un vientuļi. Viņiem nav draugu un tuvinieku, kas palīdzētu. Apkārt staigā tikai tukšas dvēselītes, kurām neviens nepievērš uzmanību. Kāpēc mēs tā darām?
Daudziem cilvēkiem nav laika ņemties ap savu veco radinieku, tāpēc ievieto pansionātā. Viņiem sāp! Viņi ir pamesti vieni svešā vietā. Tādā brīdī viņiem prātā šaudās domas, vai kādreiz viņš vēl redzēs savus tuviniekus? Vai kāds atnāks viņu apraudzīt vismaz svētku reizēs? Tāpat ir ar cilvēkiem, kuri ubago. Viņi stāv uz ielas un lūdz mums palīdzību. Bet ko mēs, lielākā daļa, darām? Paejam garām un noskatāmies ar vienaldzīgu skatienu. Šis nabaga cilvēks spēj vairs domāt tikai par to, kā pabarot ģimeni. Un šaustīties domās, vai atkal šī diena būs jāpavada bez normālas maltītes.…