Salu bioģeogrāfija

Salu bioģeogrāfijas teoriju izstrādāja Makartūrs un Vilsons 1963. gadā, kas kļuva par nozīmīgāko teoriju visā ekoloģiskās bioģeogrāfijas vēsturē. Salu bioģeogrāfijas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu deva Makartūrs un Vilsons, kad 1967. gadā izstrādāja un publicēja salu bioģeogrāfijas līdzsvara modeli (ETIB - Equilibrium Theory of Island Biogeography). Līdzsvara teorija tika gan slavēta, gan kritizēta. Salu bioģeogrāfijas teorija skaidro salas biodaudzveidību pamatojoties uz salas platību, attālumu no kontinenta (citām lielākām salām), vecumu, formu, krastu izrobotību, krasta līnijas garumu, saas augstumu virs jūras līmeņa, salas tipu.
Salu bioģeogrāfijā valda citādāki sugu mijiedarbības, sugu sastāva un evolūcijas modeļi, nekā tas ir kontinentos. To nosaka salas izolētība, salīdzinoši nelielā teritorija, resursu pieejamību, konkurence un daudzi citi (arī iepriekš minētie) faktori. Jaunas sugas ilgā laika posmā ierodas izkliedēti, bet papildus šīm sugām un vecākiem taksoniem uz salas notiek sugu skaita līdzsvarošanās.
Salu teorijai ir vairāki trūkumi, kuru dēļ to reāli nevar attiecināt uz visām pētāmajām teritorijām (salām). …