Krusta kari zemgaļu teritorijā

Zemgaļi bija Senlatviešu tauta, kas apdzīvoja Baltijas reģionu, un piederēja pie pagānu ticības, kā tas bija ar pārējām Senlatviešu tautām. Zemgaļi atšķīrās no pārējām Senlatviešu tautā ar to, ka viņus tika pakļauti kristietībai pēdējie un cīnījās visilgāk ar krustnešiem. Zemgaļi ļoti cītīgi pretojās vācu krustnešiem, bet tomēr ar laiku krustneši panāca, ka zemgaļi pameta un nodedzināja savas pilis. Daudzi zemgaļi aizgāja uz Lietuvu, tā arī nepadevušies krusta karotājiem, tomēr daudzi arī pieņēma kristīgo ticību.
12.gs. beigās zemgaļiem bija divi ienaidnieki - lībieši un leiši. Zemgale. cieta no leišu sirotājiem. Jau 12.gs. beigās zemgaļi, saprazdami, ka vācu kolonijas izveidošanās Ikšķiles-Salaspils apkārtnē var nopietni apdraudēt Zemgales ostas (pie Daugmales pilskalna) eksistenci, uzbruka Ikšķiles vācu pilij. Kad tika panākts pāvesta aizliegums tirgotājiem apmeklēt šo ostu ,zemgaļi mēģināja nopostīt vācu apmetni Salaspilī, taču tas neizdevās, un ap 1202., 1203.gadu viņi ar vāciešiem salīga mieru.
Septiņdesmito gadu beigās Zemgalē tomēr no jauna uzliesmoja sacelšanās, ko vadīja dažos vēstures avotos par ķēniņu (karali) sauktais zemgaļu valdnieks Nameisis (Namejs), kas spēja atkarot vāciem vairākas zemgaļu pilis, piemēram, Tērveti
Zemgaļi pretojās gan katoļu baznīcai, gan Livonijas ordenim. …