Māra Zālīte (dzeja)
dzejoļos sajaucas dabas un intīmā lirika, maigā, dažviet varbūt par bērnišķīgā saspēlē ar tādiem tēliem kā puķes, putni, zivis, sēnes, rasa, atspulgi, koki, upes, pļavas, mākoņi, zvaigznes, mēness
Zālītes dzeja iezīmē visai savdabīgu krustpunktu, kurā savienojas gan atbalsis no Aspazijas un Raiņa, gan tieksme turpināt sešdesmito gadu dzejnieku aizsāktos motīvus, gan kārtējie nacionālā koda radīšanas mēģinājumi, gan astoņdesmito gadu intelektuālisms.
Māris Mlegalvs
Viens no Melgalva poētiskā pasaules redzējuma stūrakmeņiem ir ironija, taču viņa ironija ir labdabīga un gaiša
viņa dzejā nav iespējams fiksēt kādu konkrētu tēlu vai domu – jau nākamajā rindā iznirst pavisam kas cits, bieži vien nesaistīts ar iepriekšējo
Viena no iecienītākajām Melgalva spēlēm ir stilizācija. Lielākoties – folkloras motīvu stilizācija.
Egils Venters
"Melnā sērija" - raksturīgas iezīmes: nelaimīgi, neizlēmīgi personāži (visbiežāk – jaunieši), kuri bieži vien cieš arī savu fizisko dotumu dēļ, līdzcilvēku nežēlības un vienaldzības vajāti, un iet pat bojā
„Ābolu elpa”:
“Skola ir džungļi”. Muntim skola patiešām ir džungļi, jo viņa un klasesbiedru attiecības bija kā pie dažādām sugām piederošu dzīvnieku attiecības – vairums indivīdu cīnās “par vietu zem Saules”, izpatīkot skolas dzīves ritma noteicējiem, daži bija kā naidīgi plēsēji, kas cenšas iznīdēt tos, kuri viņuprāt bija sliktāki, jo ir savādāki, arī labāki. Bet bija arī tādi cilvēki, kuri necenšas citus pazemot un iznīdēt, bet jūt līdz, saprot, ka tā nav labi – darīt citiem pāri, tikai tāpēc, ka viņi kaut kā atšķiras no vairuma apkārtējo.…
