Tirdzniecības liberalizācija

Starptautiskās tirdzniecības būtība. Jau seno kultūru pārstāvji tirgojās ne tikai savas valsts vai teritorijas robežās, bet iesaistījās tirdzniecībā ar svešām zemēm. To arī sauc par starptautisko tirdzniecību – valsts ārējā tirdzniecība. Preču un pakalpojumu apmaiņa starp valstīm eksistē jau sen. Valsts izvēlas ražot tās preces, kuras tai dod vislielāko peļņu. Tomēr valstis izvēlas to tirgu, kurā ir iespējams gūt vislielākos ienākumus, pat ja tirgus ir ārpus valsts. Šādā gadījumā cieš patērētāji, jo cenas konkrētajai precei paaugstinās. Un otrādi, valstij ir izdevīgi importēt preces vai pakalpojumus, kuru ražošana pašiem būtu pārāk dārga, tāpēc valsts izvēlas importu. Nereti divas valstis importē viena otrai noteiktas preces, lai gūtu līdzsvaru starp importu un eksportu. Katras valsts interesēs ir samazināt importu, tāpēc tās realizē dažādas importu mazinošas metodes. Piemēram, paaugstinot muitas nodokļus, imports noteikti samazināsies, jo importētājiem būs vairāk jāmaksā. Vēl viens veids kā samazināt importu ir noteikt kvotas, licences. Gudri mainot muitas procedūras, kādas konkrētas preces importu var praktiski izskaust no valsts tirgus. Nelielas izmaiņas prasībās, un importētājiem būs jāpieliek vairāk pūles, lai importu realizētu. Bieži izmanto arī dempingu. Tomēr ar ekonomikas pamatlikumiem būs pazīstamas abas puses: gan importētāji, gan eksportvalstis, tāpēc pielietot šīs tarifu, slēptās un finansiālās metodes vajadzētu gudri. Nevienas valsts interesēs nebūs importa palielināšana. Tas gan būtu izdevīgi patērētājiem, tomēr ražotāji ciestu lielus zaudējumus, kā rezultātā ciestu arī paši patērētāji – samazinātos ražošana, samazinātos darba vietas, cilvēkiem pietrūktu naudas, lai iegādātos preces, arī importētās.