A.Pumpura eposa "Lāčplēsis" analīze

Pumpura izcilākais darbs ir eposs „Lāčplēsis”.
„Lāčplēsis” iespiests 1889. gadā, tomēr iecerēts un daļēji uzrakstīts jau 70. gados, kad latviešu tauta kļūst par nāciju un norisinās cīņa par tautas tiesībām patstāvīgi veidot savu dzīvi un kultūru. Folkloras materiāls (teika par Lāčausi respektīvi Lāčplēsi, teikas par nogrimušajām pilīm, brīnumu pasakas, tautasdziesmas) eposā saausts ar vēstījumu par notikumiem 12. un 13. gadsimta mijā. Bez tam „Lāčplēsī” ietverts arī mīlestības stāsts 80. gadu gaumē. „Lāčplēsī” jūtama Homēra eposu, nedaudz arī somu „Kalevalas” un igauņu „Kalevipoega”, Bet it sevišķi G.Merķela darbu („Vanems Imanta”, „Vidzemes senatne”) ietekme.
Galvenais eposa idejiskais saturs ir tautas brīvības cīņa pret iekarotājiem, kuru īstenais nolūks ir pakļautās ciltis „sev par vergiem padarīt”, nevis nest gaismu un mācīt jaunu -labāku morāli.
Latviešu tautas nenomācamās brīvības ilgas „Lāčplēsī izsaka vecais Lielvārdis, kurš ir pārliecināts, ka tauta, kad sāksies karš pret iebrucējiem,
Kā viens vīrs būs gatava
Mirt vai savu brīvestību
Aizstāvēt līdz pēdējam!

…