Viduslaiku pilsēta

12. – 13.gs. Eiropa pārdzīvoja īstu pilsētu dibināšanas bumu. Ikviens karalis, hercogs, grāfs vai kņazs, kurš domāja par savas varas un dzimtas varas nostiprināšanas perspektīvām, bija ieinteresēts, lai uz viņa zemes būtu iespējami daudz pilsētu. Tās bija svarīgas gan kā nocietinātas vietas, gan kā naudas saimniecības centri. Par pilsētām tika uzskatītas apmetnes, kuru iedzīvotājiem karalis, hercogs, grāfs, bīskaps vai dažos gadījumos arī kāds zemāka ranga augstmanis bija devis trīs galvenās tiesības : brīvi tirgoties (tirgus tiesības), celt mūri (tiesības pašiem pilsētniekiem rūpēties par savas personas un mantas aizsardzību) un nepakļauties nevienam kungam, izņemot senjoru, ar kuru pilsētniekus saistīja uzticības zvērests.