Sengrieķu literatūra ir pati senākā Eiropā. Hronoloģiski sengrieķu literatūra aptver laika posmu no apmēram IX-VIII gs. p.m.ē. līdz mūsu ēras III-V gs., kad sākās pāreja uz Bizantijas laika literatūru. VI gs. p.m.ē. Par grieķu kultūras centru izvirzās Atēnas un saglabā šo centrālo vietu visā sengrieķu kultūras un mākslas attīstībā daudzus gadsimtus. Nosacīti sengrieķu literatūrā izdalāmi šādi attīstības periodi:
1.arhaiskais periods (IX – VIII gs. p.m.ē.);
2.klasiskais periods (VII – IV gs. p.m.ē.; šajā periodā kā atsevišķs posms izdalāms atiskais laikmets V – IV gs. p.m.ē.)
3.hellēnisma periods (IVIII – I gs. p.m.ē.)
4.Romas valdīšanas periods (I gs. p.m.ē. – mūsu ēras IV gs.)
Atiskajā laikmetā (V – IV gs. p.m.ē.) sengrieķu literatūra sasniedz savu augstāko attīstības pakāpi. Literatūrā šis laikmets pirmām kārtām iezīmējas ar drāmas žanra uzplaukumu. Klasiskā laika dramaturģiju pārstāv trīs žanri: traģēdija, komēdija un t.s. satīru drāma. Par pašiem drāmas sākumiem no senatnes saglabājies maz ziņu. Ir zināms, ka visu šo žanru izcelšanās un arī paši teātra uzvedumi bijuši saistīti ar dieva Dionīsa kulta svētkiem. Pamazām no kora dziesmām izveidojies pats būtiskākais drāmas elements – dialogs.…
