Lai gan Damāzio norāda uz kļūdām, kādas Dekarts ir pieļāvis, aprakstot prāta dabu, Dekarta uzskatus kaislību sakarā neirologs ir apskatījis visai maz, liekot galveno uzsvaru tieši uz „tīrās spriestspējas” kritiku, varbūt tāpēc Dekarta domas par prātu Damāzio aplūkojumā izskatās mazliet radikālākas, nekā pašos Dekarta tekstos. Dekarta darbos kaislībām ir veltīta diezgan liela uzmanība un parādīts, ka kaislības motivē cilvēkus dažāda veida rīcībai, tai skaitā arī izziņai. Nevarētu arī sacīt, ka neirologa skatupunkts būtu pavisam jauns, ja salīdzina Damāzio un Hobsa domas par prātu un emocijām un gribu, protams, ir redzams, ka teksti ir ļoti atšķirīgi, jo tos šķir simtiem gadu ilgs laika posms, tomēr, emociju funkcijas un nozīme prāta un gribas ietekmes darbībā tiek raksturota visai līdzīgi. Uzsverot emociju, kā arī maņu uztveres nozīmi izziņas procesos, tiek mainīts skatu punkts uz to kā cilvēks pieņem lēmumus, realizē savu gribu. Proti, nevis prāts kontrolē ķermeni, bet gan ķermenis kontrolē sevi caur prātu. Šāds skatupunkts ļauj labāk saskatīt to, ka tādi fenomeni kā prāts un emocijas, kas ilgstoši tikuši uzskatīti kā pretstati, jo emocijas galvenokārt tika piedēvētas ķermenim, bet prāts – dvēselei, tādi nebūt nav, jo cilvēka izziņa nesākas atrauti no pieredzes, tā sākas no visvienkāršākās uztveres un primitīvākajām tieksmēm, līdz, organismiem kļūstot sarežģītākiem, sarežģītākas un niansētākas kļuva arī to piedzīvotās emocijas. Tam, ka emocijas kā saprāta pamats ir atkarīgas no atsevišķu smadzeņu sistēmu operācijām un to mijiedarbības ar ķermeņa orgāniem, nevajadzētu būt par iemeslu uzskatam, ka cilvēks ir tikai kādu bioloģisku procesu darbības rezultāts. Tam vajadzētu raisīt apbrīnu par mūsu organisma saprātīgajiem procesiem, kuri spēj radīt tādus fenomenus kā emocijas un domāšana, un, kas ir devuši pamatu uzskatiem par kaut ko dievišķu, kas mīt mūsos, ko Dekarts sauca par dvēseli.…
