Antīkās Grieķijas un Senās Romas kultūru mantojums

Medejas tēls ir varonīgs, jo vīra dēļ ir bijusi spējīga nogalināt, ir uzdrīkstējusies zaudēt attiecības ar dzimteni: „ Lai neteic kāds, ka esmu gļēva, bailīga vai lēnīga,- pavisam citāds raksturs man-, es drausma naidniekam, pret draugiem laipnīga.”
Medejas tēlā vienlaikus ir divi „es”. Viens no tiem saka, lai pretojas noziegumam, savukārt, otrs saka, ka jāatriebj pāri darījums. Ir sajūta, ka Medejā notiek cīņa starp labo un ļauno. Medeja nav zaudējusi prātu pilnībā, jo viņa saprot, ko ir gatava darīt: „Es saprotu cik šaušaliģs būs nedarbs mans, bet kaislība par manu prātu stiprāka(..)”
„Es visu apsvēru un sevi norāju: kāds bezprāts, muļķe, tas! Tu nīsti tos, ka stikai labu vēlēja! Kāpēc tu sacelies pret zemes valdnieku, ar vīru naidojies, kas dara labu tev, kad karaļmeitu prec un vel taviem dēliem grib brāļus dot? Vai labāk dusmas neatmest?”
„Ko daru es? Vai ļaut par sevi zoboties, bez soda atstāt tos, kas man ir naidinieki? Lai drosem atgriežas! Vai tiešām gļēva tu? Tev līdzcietība atkal sirdī iezagās!”
„Nē, mana sirds, šo darbu nedari! Liec mierā bērnus nelaimīgā! Saudzē tos! (..) Nē, Aīdu un ļainos garus piesaucu! Tas nenotiks nekad! To paciest nevaru, ka ienaidnieki manus bŗnus apsmietu!”
„Sirds mana bruņojies! Kam vel tu kavējies šo brismu darbu veikt, kas nepieciešams tev?”
Medejas iekšējā cīņā ar sevi tomēr uzvarēja ļaunais. Vēlme atriebties izrādījās pārāka par cilvēcīgajām jūtām. Medeja neapzinājās, viņa pati ir ka vienīgā, kam visvairāk nodara pari. Iekšējā cīņa viņu sagrāva.
…