Tulpe

Viņam par brīnumu no rīta sāpēja tikai galva. Neatcerēdamies kāpēc un kas notika vakar, bet pārliecināts, ka šī diena ir savādāka, viņš devās pie galda. Gaidīdams savu sievu, viņš sāka šaubīties vai viņa daiļava maz ir mājās, un vai vispār viņam tāda ir. Ierasto rīta skaņu vietā viņš, it kā caur miegam dzirdēja skaņas – kā caur biezu miglu, vai caur stikla kupolu, kas viņam būtu uzlikts: ”Aizvediet viņu, tas ir steidzami! ” Bet kā pa brīnumu pašam, viņš tikai uzsmaidīja, to nejuzdams un izgāja savā ābeļdārzā salasīt tulpes.
Tulpes bija viņa mīļākās puķes, tās mirdzēja rīta rasas svaigajās kristāla pilītēs, apkārt bija sniegains dārzs, bet dārzā auga visi viņa mīļākie un ne tik mīļie augi. Pēkšņi viņš piesteidzās pie neļķu krūma, tas viņam ieviesa nebijušu naidu, tādu, kādu viņš vēlētos, lai viņam piemīt. Apkārtējā telpa satumsa, viņam nāsīs iesitās sterilā slimnīcas smaka, viņa galva noreiba un viņš pamanīja ka kāds mistisks spēks viņu notur guļus. Neļķes stāvēja viņam kreisajā pusē, skatīdamās virsū ar savām stiklainajām acīm. Krokotās lapiņas vairāk atgādināja lidmašīnas dzenratu, gribēdams izbeigt šo murgu, viņš iebāza savu roku dzenratā.

…