A.Grīna romāna "Dvēseļu putenis" tēlu raksturojums

Tēvs jeb Jānis Vanags ir izbijis karavīrs, bijis seržants. Par dienēšanu armijā saņēmis daudz godalgu par šaušanu un komandiera pateicību. Raksturā viņš ir bargs un stingrs. Atgriežoties no virsdienesta, 1895.gadā viņš apprecējās un kļuva par saimnieku: „Un tad no zirgu staļļa puses vai klēts nāca tēvs, vingri un cieti sperdams ik soli un taisni nesdams gadu nastas nesaliekto, slaiko virsdienesta seržanta augumu – savā laikā labākais šāvējs visā Varšavas gvardijā. Viņa kalsnā seja bija barga un skarba.”
Kļūdams par saimnieku, viņš iemantojis vēl dažādākas arodam raksturīgas īpašības. Viņam ļoti rūpēja saimniecība. Tas pierādās brīdī, kad Vanagu ģimene devās bēgļu gaitās, jo pat tad viņu satrauca saimniecības raža: „„Te šogad būtu iznākusi vēl otra pļauja,” tēvs klusi nosaka, nevarēdams novērst skatus no āboliņa atāla zaļuma – un tad tam acis atkal kavējas pie stirpu brūnganuma, kā vērtēdamas, cik no tām varētu iznākt smagi krautu vezumu.”

Edgars Vanagu ģimenē ir vecākais dēls. Ar jaunāko brāli Artūru mācījās Rīgā: „ Kaut es būtu vismaz divus gadus vecāks un septītā – kā Edgars -, nevis setā klasē!”
Edgars pret Artūru izturējās kā tēvs, viņš to izjautāja, kur tas bijis, un rūpējās par to: „„ Kur tu tik ilgi biji?” viņš prasa, kā taisīdamies bārties, bet balsī nav parastās pārākuma apziņas.”
Vecākais brālis biežāk pret viņu izturējās kā pret kādu zemāk stāvošu cilvēku, retāk tikai kā pret dēlu: „ Visur radis būt pirmais, ir mājās, ir klasē, tas mani pieradinājis skatīties uz viņu no apakšas.”…