SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Valdījuma izpratne un tā piemērošana, vairāk vai mazāk pastarpināti saistīta ar valdījuma institūtu romiešu tiesībās.
Valdījums ir tiesībām atbilstoša faktiska vara.
Latvijas Republikas Civillikumā valdījums vienlaikus tiek definēts gan kā fakts, gan kā tiesības.
Terminam „valdījums” ir divas nozīmes: valdījums kā īpašuma tiesības sastāvdaļa (tiesiskā vara) un valdījums kā valdītāja un lietas faktiskās attiecības (faktiskā vara). Valdījums kā vara atšķiras no valdījuma kā tiesības. Tātad mūsu Civillikums izvirza divus obligātos elementus: faktisko varu pār lietu un gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam.
Viena un tā pati lieta nevar vienā un tajā pašā laikā atrasties vairāku personu valdījumā tā, ka katra no viņām valda visu šo lietu. Viena persona var valdīt pašu lietu, bet otra, tajā pašā laikā, kādu tiesību uz to.
Valdījuma iegūšana caur vietnieku ir tad, ja valdītāja gribu paturēt lietu pauž cita persona – vietnieks vai aizbildnis.
Lai iegūtu tiesības valdījumu, ir vajadzīga, tāpat kā iegūstot lietas valdījumu, fiziska vara, kas izteicas iegūstamās tiesības faktiskā izlietošanā, un griba izlietot šo varu kā savu tiesību.
Katrs reiz iegūts lietas valdījums turpinās tik ilgi, kamēr pastāv fiziska vara pār lietu un griba to paturēt kā savu.
Lai turpinātu valdījumu, nav vajadzīgs pastāvīgi un atkārtoti izrādīt gribu paturēt lietu kā savu; bet lai valdījumu izbeigtu, ir vajadzīgs izrādīt pretēju gribu ar tieši izteiktu vai klusējot izdarītu atteikšanos.
Valdījums var būt tiesīgs vai prettiesīgs un labticīgs vai ļaunticīgs.
Jāņem vērā tas, ka katrs valdījums uzskatāms par tiesīgu un labticīgu, kamēr nav pierādīts pretējais.
No valdījuma izriet tiesība uz pastāvoša valdījuma aizsardzību un atņemta valdījuma atjaunošanu. Šīs tiesības ir saistītas ar katru valdījumu, neatkarīgi no tam, vai tas ir tiesīgs vai prettiesīgs, labticīgs vai ļaunticīgs.
…
