Montesori pedagoģija balstās uz bērnu apmācīšanu jau agrā bērnībā, kad vecāki tikai sastopas ar pirmajām bērnu vajadzībām.
Viens no Montesori metodes pamatprincipiem ir paļaušanās uz bērna nepiespiestu interesi kā galveno viņa darbības veicinātāju. Pārsteidzoši noturīga koncenterēšanās tika novērota 3 gadus vecai meitenei, kura darbojās savā nodarbā, ieliekot un izņemot no koka pamatnes dažāda izmēra cilindrus. Šo vingrinājumu meitene veica 42 reizes. Kolosāli. Tas tik ir viens piemērs. Atkārtošana, ko bērnam izraisa kāda dziļa psiholģiska vajadzība, kļuva par Montesori metodes sastāvdaļu.
Vērojumu gaitā Montesori saprata, ka bērniem vecumā no 1 līdz 3,5 gadiem ir ļoti izteikta kārtības izjūta. Ar prieku bērni lika lietas atpakaļ savās vietās un uzturēja kārtībā visu telpu. Pedagoģe šajās darbībās saskatīja „likuma par sensitīvajiem periodiem” piemēru. Bez kārtības izjūtas nav iespējams nodrošināt bērniem nodarbību izvēli un kustības brīvību, secināja Montesori. Materiāli tika sakārtoti tā, lai bērns tos varētu pārskatīt, izvēlēties un paņemt, kā arī nolikt atpakaļ bez pieaugušā palīdzības. Tas bija solis uz bērna patstāvību.
Montesori nonāca pie atklājuma, ka bērna nepiespiesta darba raksturs pēc būtības un motīviem atšķiras no pieaugušā darba. Tas ir būtisks fakts!
Dažādi eksperimentējot, pedagoģe secināja, ka bērniem apbalvojumi un sodi ir pilnīgi vienaldzīgi un tāpēc viņa no tiem atteicās. Atklājās, ka palaidnības ir „ novirzes” rezultāts t.i. haotiskas personības nepareizi ievirzītas radošās enerģijas izpausme. Tātad tas atkarīgs no pieaugušā attieksmes!
Montesori atklāja, ka savā būtībā bērni ir lieli klusuma mīlotāji. Valda arī pretējais uzskats, ka bērni lielā pulkā ir trokšņaini. Divas izpausmes. …
