Vara ir no atkarības izrietošā spēja un iespēja panākt savas gribas realizēšanos citu rīcībā. Vara var būt fiziska (spēja un iespēja fiziski ierobežot otra pārvietošanos, sakarus vai eksistenci, laupot brīvību, nodarot sāpes, izkropļojot vai nonāvējot), ekonomiska (spēja un iespēja piešķirt vai nepiešķirt otram eksistences līdzekļus vai to iegūšanas līdzekļus), garīga (spēja sniegt vai nesniegt otram viņa eksistencei nozīmīgu informāciju).
Politiskā vara ir iespēja sabiedrisko procesu pārvaldīšanas jomā ļaut, liegt vai piespiest attiecīgi rīkoties, un tās pamatā ir visi trīs varas veidi dažādās kombinācijās. Varas funkcionēšanā notiek gribas uzspiešana, no vienas puses, un pakļaušanās, no otras puses. Atkarībai, kas ir varas pamatā, var būt piespiedu raksturs (ar atkarīgā pretošanos) un brīvprātīgs raksturs (ar labprātīgu pakļaušanos).
Jēdzienu “vara” lieto dažādās nozīmēs: politiskā valsts vara, kuru, savukārt iedala izpildvarā, likumdošanas varā un tiesu varā; vecāku varā; rūpnīcas direktora (komersanta, uzņēmēja), ceha vadītāja vara utt. Vara paver iespēju rīkoties vai arī kaut ko pārvaldīt un pakļaut savai gribai. Konkrēta varas forma dod juridiskas tiesības pieņemt lēmumus, izdot pavēles, kas obligātas visiem pakļautajiem,- iestādēm, organizācijām un atsevišķām personām. Vara var būt valsts institūcijām: parlamentam- augstākā likumdošanas vara, valdībai- augstākā izpildvara valstī.
Vara ir spēja un tiesības kaut ko pārvaldīt, sākot ar ģimeni un beidzot ar valsti.
Valsts vara veido politikas pamatu, garīgo balstu un pirmsākumu politisko lēmumu, likumu, atziņu un deklarāciju radīšanā. Valsts vara ir politikas un tiesību veidošanas un pastāvēšanas nepieciešams priekšnoteikums un subjekts.
…
