Vai visi vēži ir ļaundabīgi?
Karcinomas: ir visbiežākais šo slimību veids un sastāda 80-90% no visiem ļaundabīgiem audzējiem. Tās attīstās no dažādu orgānu ārējo un iekšējo virsmu klājošām šūnām (epitēlija audi). Biežāk sastopamie šī audzēja piemēri Latvijā ir plaušu, ādās, krūts, kuņģa un resnās zarnas karcinomas. Visas karcinomas var iedalīt divās lielās apakšgrupās: adenokarcinomās, kuras attīstās no dziedzerepitēlija (dažādus sekrētus producējošiem) audiem, un plakanšūnu audzējos, kuri attīstās no plakanā epitēlija audiem.
Ar ko vēža šūnas atšķiras no normālām šūnām?
Vēža šūnu no normālām šūnām atšķir dažādas pazīmes (2.att.).
Kodola pastiprināts iekrāsošanās pamātā ir tas. Ka audzēja šūnās hromatīns (hromosomu redzamais apkopojums) lielākoties ir kondensēts blīvākā masā nekā normālās šūnas. Ņemot vērā, ka hromosomas atrodas tikai un vienīgi kodolā, tad arī vēža sūnās tas iekrāsojas pārliecinoši tumšāk nekā normālās šūnās.
Salīdzinājumā ar normālām šūnām audzēja visa šūna iekrāsojas tumšāk, jo tās kodols ir lielāks- un līdz ar to arī šaurāka ir gaišāk krāsojošās citoplazmas josliņa. Audzējam kļūstot agresīvākam un anaplastiskākam, šūnas kodola un citoplazmas savstarpējās tilpuma attiecības palielinās uz kodola rēķina.
Kodolu pleomorfisms, ko raksturo kodolu formas un izmēra dažādība, ir daudzkārt izteiktāks vēža šūnām salīdzinājumā ar normālam šūnām. Jo pleomorfāki ir kodoli, jo straujāk noris šūnu augšana. Galēji anaplastiskās vēža šūnās kodoli ir tik pleomorfi, ka vispār vairs neatgādina kodolus.
Hromatīna kondensācija pikučos var atgādināt kodoliņu, un normāli viena kodoliņa vietā audzējā šūnā redz it kā vairākus. Palielināts kodoliņu daudzums novērojams anaplastiskās šūnās, kamēr normālā šūnā ir tikai viens kodoliņš.
