1. Komercdarbības ierobežojumu noteikšana
Komerclikumā šos komercdarbības ierobežojumus nosaka 4.pants, kura mērķis ir:
- nostiprināt komersanta tiesības likuma ietvaros brīvi izvēlēties komercdarbības veidus;
- aizliegt publisko tiesību subjektiem nepamatoti ierobežot komercdarbību. 1
Komercdarbības ierobežojumus drīkst noteikt tikai ar likumu vai pamatojoties uz likumu.2 Šādi ierobežojumi pastāv jebkurā valstī, kuru nepieciešamību nosaka visdažādākie faktori, piemēram, valsts un sabiedriskās drošības nodrošināšana, iedzīvotāju veselības nodrošināšana, attiecīgu valstu tradīcijas un tikumi. Līdz ar to atsevišķu komercdarbības veidu veikšana ir ierobežota ar licencēšanu un valsts iestāžu uzraudzību, bet atsevišķi darbības veidi var tikt aizliegti.
Pie ierobežojumiem pēc būtības jāuzskata arī Komerclikuma 1.panta ceturtās daļas norma, kura paredz, ka atsevišķus saimnieciskās darbības veidus drīkst veikt tikai komersants, kā arī citu likumu normas, kuras nosaka, piemēram, ka banku un apdrošināšanas darbību var veikt tikai akciju sabiedrības.3
Šeit var minēt arī likuma „Par pašvaldībām” 43.panta trešo daļu, kurā, lai gan paredzētas tiesības pašvaldību domēm (padomēm) pieņemt saistošus noteikumus arī, lai nodrošināt pašvaldības autonomu funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, tomēr tas nevar tikt attiecināts uz komercdarbības ierobežošanu, jo to var darīt tikai pamatojoties uz likumu. Turklāt saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 106.pantu un 116.pantu ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai un šīs pamattiesības var ierobežot tikai likumā noteiktajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. …
