TEMPERAMENTS UN TĀ IZPRATNE PSIHOLOĢIJAS VĒSTURĒ
Priekšstats par temperamentu ir pats senākais psiholoģijā. Jēdzienu temperaments ieviesa sengrieķu ārsts un filozofs Hipokrāts ( 460.- 377.g.p.m.ē.) pirms apmēram 2,5 tūkstošiem gadu. Kā norāda rakstu avoti, Hipokrāts bija pirmais, kas pievērsa uzmanību atšķirībām cilvēku uzvedībā, izturēšanās stilā un pārdzīvojumos. Viņš bija arī pirmais, kas mēģināja iedalīt cilvēkus pēc viņu izturēšanās rakstura četros tipos un deva tiem apzīmējumus, kuri tiek izmantoti arī mūsdienās: melanholiķis, flegmatiķis, holeriķis un sangviniķis. Hipokrāts izvirzīja pieņēmumu, ka cilvēka izturēšanos vai uzvedības stilu nosaka īpašu šķidrumu vai vielu klātbūtne organismā. Tas šķidrums vai viela, kura cilvēka organismā ir pārsvarā, nosaka viņa temperamentu tipu. Pēc šo hipotētiski pieņemto vielu apzīmējumiem tika doti nosaukumi arī temperamentiem. Holeia sengrieķu valodā nozīmē žults. Melan – holeia tulkojumā nozīmē melnā žults. Phlegma ir tas, ko mūsdienās dēvē par limfu. Sangviniskā temperamenta apzīmējums tika aizgūts no latīņu valodas dažus gadsimtus vēlāk, un to pirmais lietoja Senās Romas ārsts Galēns. Sanguia latīniski nozīmē asinis. Arī mūsdienās ir priekšstati, ka temperamentu tipu nosaka iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbība (Reņģe, 2000.,10.)
Hipokrāts temperamentu apzīmēja ar grieķu vārdu krasis, kas nozīmē sajaukums. Savukārt latīņu vārds tempero nozīmē „sajaukt kaut ko vajadzīgās attiecībās”. No šī vārda ir cēlies temperamentum. Saskaņā ar seno zinātnieku uzskatu šīs minētās hipotētiskās vielas cilvēkā sajauktas noteiktā proporcijā un no tās ir atkarīgs cilvēka uzvedības stils. Temperamenta tipu iepazīšana ļauj izprast mums mūsu pašu un apkārtējo cilvēku atšķirīgo rīcību, palīdz novērtēt cilvēku labās īpašības un mazināt trūkumus.
…
