Senajā Romā iekarotāji nereti pielietoja cietsirdīgus paņēmienus, lai pazemotu iekarotās pilsētas un padarītu to iedzīvotājus bezpalīdzīgus. Viena no šīm metodēm bija pakļauto zemju augsnes apzināta sāls pilināšana. Viens no zināmākajiem šādu nodarījumu piemēriem ir Kartāgas iznīcināšana pēc Trešā Pūniešu kara 146. gadā p.m.ē.. Romieši to saistīja ar dievu Neptūnu, kurš bija ne tikai jūras, bet arī zemes auglības dievs, un uzskatīja, ka tādā veidā ieguva viņa labvēlību [1].
Tomēr, attīstoties zinātnei, ļaudis sāka saprast, ka augsnes sāļošanās nav dievu dusmu vai maģijas rezultāts, bet gan dabīgs process ar dziļām ķīmiskām un bioloģiskām sekām. Augsnes sāļošanās pamatā ir ūdens un sāļu līdzsvara traucējumi, kas rodas daudzu faktoru rezultātā. Augsta sāls koncentrācija augsnē veido hipertonisku vidi, kas kavē augiem absorbēt ūdeni no augsnes. Tā vietā ūdens, kas atrodas augu šūnās, difūzijas ceļā pārvietojas ārā, izraisot šūnu dehidratāciju. To sauc par plazmolīzi – parādība, kas notiek augu šūnās, kad tās atrodas sāļā vidē. Rezultātā augu šūnu protoplasts (dzīvā daļa) saraujas un attālinās no šūnapvalka, kas būtiski bojā šūnas un noved pie augu vīšanas un bojāejas.
…