Kazlēns, kas prata skaitīt līdz desmit, modās rīta gaišumā, kad migla vēl klāja pļavu un rasas piliens lēni krīt uz zaļajiem zariem, un viņa acis vēl bija miegainas, bet prāts jau skaitīja, pirmo, otro, trešo, ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto, devīto un desmito dziesmu, ko dzirdēja putnu balsīs un vēja šalkoņā, un viņš jutās kā pasaules sargs, jo katrs skaitītais skaitlis lika viņam just, ka viņš kaut ko zina, ko citi nezina, un tādēļ viņš staigāja pa pļavu, kur zāle vēl bija slapja no rīta rasas, un katru zāli un katru mazo akmeni viņš pieskaitīja saviem skaitļiem, bet pārējie kazlēni viņu skatījās ar neizpratni un dažkārt pat ar dusmām, jo viņi nesaprata, kāpēc viņš tik ļoti aizraujas ar kaut ko tik neizprotamu kā skaitļi, un viņš mēģināja viņiem pastāstīt, bet vārdi viņa mutē sajaucās kā mazas upes straumītes, un viņi vienkārši skraidīja apkārt, mēģinot viņu panākt un pieradināt atpakaļ pie viņu pašu dzīves kārtības, kur viss bija zināms un vienkāršs, bet kazlēna sirds sitās citādi, jo viņš redzēja ciparus un dzirdēja to dzīvību, kas slēpjas skaitļos, un viņš gāja uz mežu, kur koki stāvēja kā milzīgi sargi, un viņš pieskaitīja katru koku, katru lapu, katru zariņu, un skaitļi dejoja viņa prātā kā putni, un viņš juta, ka pasaulē ir kārtība, kas gaida, kad kāds to sapratīs, un viņš saprata, ka varbūt neviens cits to nesapratīs, bet viņš centīsies, un tad pēkšņi viņš dzirdēja ūdens šalku, un tas bija kuģis, kas slīdēja pa upi, bet ūdens bija pārāk daudz, un kuģis sāka šūpoties, un kazlēns redzēja, ka dzīvnieki, kas bija uz klāja, bēdīgi skatās apkārt, nezinot, cik viņu ir, …