Jana Egle “Svešie”
1.dienasgrāmatas fragments
“'Četrgadīgā veronika"
Sēžu savā istabā. Saulīte ļoti skaisti spīd pa manu istabas lodziņu iekšā. Man rokās ir
lelle. Lelli sauc Matilde. Matilde ir mana mīļākā lelle. Viņa ir ar mani visur. Matilde nav mana
vienīgā draudzene. Mūsu mājās dzīvo arī onkulis Karls. Viņš vienmēr smaida, draudzējoties ar
mani. Man patīk ar viņu draudzēties, un es no viņa nebaidos. Mamma ar tēti dzīvo manā
istabiņā, un man tas ļoti patīk. Es tagad varu gulēt starp mammu un tēti. Kādreiz viņi tā neļāva,
tagad gan atļauj. Šodien man mamma pateica, lai sameklēju, ko gribu ņemt līdzi uz pagrabu.
Un viņa teica, ka mēs tur tagad padzīvosim. Bet es nesaprotu, kāpēc, jo pagrabā taču cilvēki
nedzīvo. Kā tur var būt drošāk? Tur ir tumšs un dzīvo peles. Arī burkas tur dzīvo. Kāpēc mums
tur jādzīvo? Es zinu, ka mana istabiņa ir pārāk maziņa, lai mēs visi tur dzīvotu. Bet nav jau tik
traki. Kāpēc ir jāiet uz pagrabu? Tur ir bailīgi. Es negribu tur iet. Es gribu palikt istabā kopā ar
Matildi. Mums būs jautri. Mēs spēlēsimies. Mēs negribam dzīvot pagrabā.…
