Vien šī ideja par kādu mērķi mūs tur dzīvus. Tālāk iet, kāpt vai skriet. Galvenais vien sasniegt kādu no savām šķietami utopiskajām idejām, kas kā sveši smaidi brīžiem iepriecina.
Visi zina, ka karstums bija pirmais.
Es esmu tuksnesī, man visapkārt ir tikai smiltis un akmeņi. Gaiss ir karsts, lipīgs, tad sauss. Es eju uz priekšu, cīnoties pati ar sevi. Brīžiem, kad krītu uz jau noberztajiem ceļiem, kuri kā sāpīgas atmiņas atgādina jau noieto tālo ceļu, es tomēr turpinu kustēties, ķeroties pie baltajiem, drūpstošajiem akmeņiem, kuri kā smiltis pašķīst manās rokās. Sveloši karstā saule kā sarkans, nokaitēts dzelzis pie lūpām karsē pasauli un līdz ar pasauli arī mani. Manas bālās rokas tirpst un es turpinu krist. Vai no šī maz ir jēga? Ejot man prātā skan melodija. Sen aizmirsta un brīvē palaista kā kāda jau gadsimtiem mirusi putna dziesma. Kuru esam zaudējuši, ko nepazīstam un nepazīsim, jo cilvēka iegribu dēļ tā zudusi. Nezūdot melodijai, es ātri tuvojos kalnam.
Tad bija aukstums.
Te tas ir, ledains kalns, kas ir vienīgais, kas man neļauj sasniegt mērķi. Tas ir augsts, bet es gandrīz vai redzu tā perfekti smailo, ledaini zilo smaili. Kāds, varbūt pat Dievs, skatās uz mani no augšas. Smaidot kā vecs vīrs, kurš savas kļūdas jau pieļāvis. Tagad viņš lūkojas uz jauno mokām un sāpēm, redzot katru mirkli un momentu. Bet vai tas tiešām ir Dievs? Varbūt mani gaida Nāve vai Nelabais? Vai kāds jauns, nepiepildīts sapnis, kas vēlas tapt dzīvs?
-Tik uz priekšu, – šos vārds kā mantru dzenu uz riņķi līdz kalna smaile ir tuvu. Drudžaini elsojot, aiz sevis atstājot asiņainas pēdas, es gandrīz vai kā putns tiecos uz augšu. Vējš šeit ir saplosījis visu, kas dzīvs un visu, kas mani spētu no tā ledainās elpas slēpt. Šīe ziemeļu vēji apslauka manas brūces, nodzēš asaras un izpūš līdz kaulam, kas liek caur caurēm nodrebēt, atņemot elpu un iespēj to atgūt. Sniega vērpetes ieskauj manu seju un lēnām iesūcas ādā. Viss ķermenis trīc kā norāts suns, kas netīši sakodis mazu bērnu.
Vēl pēdējie soļi līdz smailei. Te, kā durvīm cauri izejot, vējš pazūd un parādās saules laipnais smaids. Tur arī tas bija, šis stāvs pēc kura tiecos. Tā ķermeni klāja brūces, bet stāja ir stalta un gar sāniem mierīgi stāv bālas rokas. Sejā saskatāms saldrūgts smaids, kurš pauž izjusto un pārdzīvoto. Zilas acis, kurās var redzēt vilka slēpto skatienu... kā atmodusies attopos, ka tā esmu es. Man pretī stāv nosūbējis, ar sūnām apaudzis zelta rāmis ar spoguli pa vidu. Skatos sev acīs un smaidu. Tā esmu es. Laime mani pārņem kā pārpildīta saldumu krūka. Es lūkojos sev acīs un jūtu, kaut kur dzili, dziļi sevī mostamies, ko jaunu kā pirmo rozi pavasarī agrā.
Caur dzīslām manām zelts sāk ritēt.
Cilvēks ir tāda savāda būtne, mērķis liek tam just. Liek tam krist un to lauž. Nerod un nedod citus risinājumus kā vien ceļu caur ērkšķiem, šķēršļiem. Bet šo grūtību galā, uzkāpjot šai stikla kalnā, cilvēks izcīna sevi, izaug sevī un savā raksturā. Saskata pats sevī daļu Dieva dotās zelta dzirksts, bet līdz tam ir jānonāk. Mūsdienās, reti kurš ir spējīgs saņemt sevi rokās un izcīnīt mazas uzvaras, kur nu vēl izcīnīt sevi. Daļa cilvēku tā vietā apsēžas un paliek uz vietas no gada uz gadu, mācot to bērniem un apkārtesošajiem, ka tā arī var. Mūžam baidoties paši sev acīs skatīties.
