Kas tad īsti ir Es? Katrā ziņā tā nav āriene, ārējais izskats. To īsto Es ir jāmeklē kaut kur dziļi iekšā. Kas ir mans Es? Tas ir patriotiskums pret savu valsti, pret Latviju!
Kur gan vēl agrā vasaras rītā basām kājām, vari izskriet pa rasas pielietu pļavu? Kur citur pasaulē vari novērot tik skaistu saules iekrišanu jūrā? Kur vēl vari karstā vasaras dienā, skrienot cauri dārzam, paķert kādu sulīgu ābolu un iekosties tajā? Kur gan uz šīs plašās zemeslodes vari iepazīties ar jauniem cilvēkiem un sasveicināties dzimtajā valodā- latviešu valodā? Ikviena manas dzīves diena ir pavadīta te. Te ir mani radi, draugi. Te ir manas mājas. Tikai te ir mans piemājas dārziņš ar skaistākajiem ziediem. Kāpēc skaistākajiem? Tāpēc, ka šos ziedus esmu stādījusi es. Tie sastāda nelielu daļu no Es. Vēl ir neskaitāmi daudz tā, kas sastāda mani.
Sāksim jau ar to, ka viena no tām ir mana bērnība. Pirmās garšas un smaržas. Pirmie piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Pirmie prieki un bēdas. Pirmie svētki. Pirmā saņemtā dāvana… kas tas bija par prieku! Par maziem nieciņiem, par tik nelielām dzīves laimītēm… tā spēj priecāties tikai bērni! Tas ir tas neviltotais, aizkustinošais bērnu prieks! Es kā todien atceros, kā saiņoju vaļā pirmo konfekti. Tā likās tik “šokolādīga” un ļoti garda. Tā nav tikai bērnība, tās ir atmiņas. Atmiņas, kas sirdi sildīs mūžīgi. Tie ir notikumi, ko neizdzēst no dvēseles tālākajiem kambariem. Tieši tur glabājas tas īstais Es. Es, ko visi apkārtējie tā īsti neredz. Tā nav izstāde, kur var ienākt ikkatrs, kurš vēlas. Tas ir kā slēgts pasākums, kur ieeja ļauta tikai ar ielūgumiem.
Ziniet, to Es mūsdienās ir par daudz! Tā vietā, lai mēs uzticētos viens otram. Mēs melojam, sāpinām un noniecinām viens otru. Tajā pašā laikā- mēs tēlojam to, kas neesam un nekad nebūsim. Būtu jāsāk runāt par Mēs, nevis Es. Mēs esam ļoti egoistiski, vērsti tikai un vienīgi uz sevi, bet ko darīt mūsu tuviniekiem, apkārtējiem cilvēkiem? Noraudzīties uz to, ka lēnām kļūstam par necilvēkiem? Runājam tikai pirmajā personā… tikai es, es un vēl vienu reizi es. Sāc domāt par “Mēs”. Par tevi un mani. Par mums visiem. Mēs esam viena tauta. Mēs esam latvieši. Varbūt tieši mēs esam tie, kas spēj mainīt pasaules redzesloku. Varbūt tieši mēs esam tie, kas spēj savu egoismu aizsviest tālu prom un dzīvot šodienai. Tieši šodien mainīt savu redzējumu uz lietām, vietām un cilvēkiem.
Šī nav tikai tava vai mana dzīve. Šī ir MŪSU dzīve. Un dzīve -par laimi vai nelaimi- mums dota tikai viena! Viens mūžs, lai izpaustos un lai parādītu sevi no labākās puses, bet pats galvenais, neaizmirst par radiem, draugiem un apkārtējiem cilvēkiem. Celt uz augšu ne tikai sevi, bet arī viņus. Un nekad, nekad mūžā neaizmirst par mums. Par cilvēkiem, kas spēs mainīt pasauli!
