Katram cilvēkam ir sava dzimtā vieta, vieta, kur cilvēks ir piedzimis, uzaudzis, arīdzan turpinājis savas gaitas, taču reizums pienāk brīdis, kad apstākļi vairs neļauj būt savā dzimtenē. Sava dzimtene jāpamet, lai dotos kur citur- labprātīgi, piespiedu kārtā, katram tas ir kas cits. Mūsdienās notiek tieši tāpat, cilvēkiem karadarbības rezultātā ir jāpamet savas mājas, lai dotos uz pasaules plašumiem, izvairoties no karadarbības sekām. Mazās dvēselītes lielajā pasaulē jeb mēs viņus pazīstam kā bēgļus.
Manī rodas pretrunas, vai šie bēgļi mums nesīs ko labu vai, tieši otrādāk, ko sliktu? Kur lai ikviens atrod atbildes?
Atbildes ir dažādas, bet katra no tām nesniedz pozitīvu atbildi, piemēram, ienākot mūsu valstī, bēgļi vēlās labākas darba vietas, līdz ar to arī augstākas algas, viņus neapmierina dzīvesvietas, tāpēc dodas no viens valsts uz otru, lai saņemtu to,ko viņi vēlas. Bēgļiem nonākot līdz mūsu valstij, mēs pazaudējam savu latviešu identitāti, tautības tiek sajauktas, līdz palēnām mūsu tradīcijas, kultūra, mūsu latviskie Dziesmu un Deju svētki tiks vienkārši aizmirsti, paliks tikai atmiņas. Arvien vairāk televīzijas raidījumos redzam šos bēgļus,vecākus, kuri ir izmisuši, jo nezina, kā rīkoties tālāk, mēs redzam raudošus bērnus, kuriem ir bail, kas notiks tālāk.Droši vien bērnu prātos ir vairākas domas, kas ar mani un manu ģimeni notiks tālāk? Kas notiks tālāk? Manuprāt, ka ikviens Parīzes iedzīvotājs, pēc melnās un traģiskās oktobra nakts tā domāja, kad tika nogalināti tik daudz nevainīgu cilvēku. Bet kā lai mūsu valsts iedzīvotāji ir pārliecināti, ka tieši pie mums starp bēgļu straumēm neieplūdīs šie agresīvi noskaņotie cilvēki? Vai tiešām pēc trim vai četriem gadiem mūsu dzimtenē valdīs cita
ticība? Vai tiešām būsim pakļauti zem musulmaņu ticības?
Apkārt var dzirdēt jebko,bet tomēr esam uzņēmuši savā valstī bēgļus, tikai rodas jautājums kā gan valdība domā parūpēties par šiem bēgļiem, ja pati valsti pat nespēj samaksāt algas skolotājiem, mediķiem un citiem valsts strādājošajiem ierēdņiem?
Ir reizes, kad man vienkārši gribētos, kaut man būtu iespēja pateikt to, ko es domāju- bēgļiem tomēr mūsu valstī nav vietas. Lai dodas uz citām, bagātākām zemēm, lai savu laimi meklē citur.
Tomēr,ja paskatāmies Latvijas vēsturi,tā ir ļoti saistīta ar to, kas notiek patlaban,proti,arī Latvijas iedzīvotājiem no 1944.gada līdz 1949.gadam nācās doties bēgļu gaitās un mums bija jābūt pateicīgiem tām valstīm, kuras deva mūsu dzimtenes iedzīvotājiem pajumti, kad laukā bija nemieri.
Ja palūkojamies no malas, tad var secināt, ka bēgļi bija, ir tagad un, visticamāk, ka būs arī nākotnē. Kamēr pasaules valstīs valdīs nemieri,karš, cilvēki meklēs, kur gan varētu rast mieru no visa negatīvā, kas notiek pasaulē un turpat aiz loga, viņu pašu dzimtenē. Viņi izmisīgi kliegs pēc palīdzības, lai kāds viņus uzklausītu, viņi cerēs, ka kāds viņus uzklausīs un sapratīs. Kamēr šajā brīdī pasaulē būs tik daudz nemieru un problēmu, situācija nemainīsies, tāpēc tās ir jānovērš. Valsts valdībai ir jānonāk pie galīgāka risinājuma kā cīnīties ar bēgļu pieplūdumiem un atrisināt konfliktsituācijas jo no tā ir atkarīga mūsu valsts pastāvēšana.
Bet mums, jauniešiem, jāmācās, jāgūst jaunas zināšanas, jāieklausās citu cilvēku atziņās, mums jācenšas saprast, kas norisinās mūsu valstī un pasaulē.
Mums katram jāspēj sevi iedomāties šo bēgļu vietā, jo mēs nekad nevaram zināt, kur dzīve mūs aizvedīs. Ar viņi nespēja iedomāties, ka tieši tagad viņi būs tik tālu prom no savām dzimtajām mājām, kad viņu dzīves tik pēkšņi sagrozīsies. Mēs katrs pie sevis ceram un priecājamies, ka neesam viņu vidū, bet tomēr, mums ir jāiedomājas kas būtu, ja tas notiktu ar mums, ar mūsu tuviniekiem? Kā mēs dzīvotu tālāk? Kā veidotu savu dzīvi tālāk? Es domāju, ka tajā brīdī mums visiem, galvenie būtu mūsu tuvie cilvēki, jo nonākot tādā situācijā, ka tev ir jāpamet sava dzimtene, savas mājas un jādodas prom, nezinot kas notiks tālāk, ir vārdiem neaprakstāma. Šādā brīdī, mums būtu jāmēģina mūsos rast iespēju, ka viss spēj mainīties, ka tūlīt, tūlīt uzspīdēs kāds saules stars un mēs pamodīsimies no šī jucekļa kā no ikdienišķa sapņa.
No vienas puses mans viedoklis par bēgļiem savā darbā tika pausts negatīvi, tomēr no otras puses- viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs visi, kuriem ir vajadzīga palīdzība un viņi pēc tās vai izmisīgi kliedz. Mums būtu jāpalīdz kā vien tas būtu iespējams. Šie cilvēki, kuri nedodas ļaunos nolūkos prom no savas dzimtenes, viņi vēlas sapratni, kaut kāds viņus uzklausītu, šīs elementāri cilvēciskās lietas.
Viņi ir tikai mazas dvēselītes lielajā pasaulē, apmaldījušās dvēselītes plašajā pasaulē, kuras meklē vietu, kur beidzot rast mieru..
