Planēta zem nažiem

Bēgļi- interesants novērojums, ka šis vārds neapzināti tiek izmantots kā priekšmets plašsaziņas līdzekļos un tāds pats arī pasniegts sabiedrībai (jautājumos: ‘’Ko ar TIEM darīt?’’, ‘’Kur mēs TOS liksim?’’). Drīzāk jau jāraksta –‘’Kā ar VIŅIEM sadzīvosim?’’, ‘’Par ko VIŅI domā?’’. Bez tam arī neizklausās tik aizvainojoši. Katrā ziņā, cilvēkiem pret bēgļiem ir divējāda attieksme- žēlums vai dusmas- un ne citādi. Eiropā būtu grūti atrast kādu, kas apgalvotu, ka viņam ir neitrāls viedoklis, īpaši tagad, kad ieceļo pamatīga bēgļu plūsma, kuras kultūra ir pilnīgi atšķirīga no mūsējās. Cilvēki ir ļoti dažādi un nonāk konfliktos pat savā valstī, un pieņemt vēl citus, kam skatījums uz dzīvi ir pilnībā savādāks, ir sevišķi grūti. Cik liels šķērslis tas patiesībā ir? Kas ir vainīgs pie tā, ka kādam jākļūst par kara bēgli? Cilvēktiesības visiem ir vienādas, kā arī izvēles brīvība attiecībā uz reliģiju, dzīves ritmu, u.c. lietām, tāpēc man rodas šaubas, kam būtu jādod priekšroka- bēgļiem, kuriem nepieciešama palīdzība, vai jau esošajiem pilsoņiem, kuri, lielākoties arī Latvijā, paši cenšas izdzīvot no savām ‘’ļoti augstām algām’’, ņemot vērā, ka šīs abas grupas vēl dalās divās daļās.
Ja paraugās uz imigrantu iebraukšanu Eiropā no virspusējās puses, mums vajadzētu būt laipniem un izpalīdzīgiem, kādi viena daļa patiesi mēģina būt, šajā bēgļu grūtajā dzīves posmā, kā apgalvo arī Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers, saucot to valstu pārstāvjus, kuri ir pret bēgļu uzņemšanu, par ārpus veselā saprāta. Tam varētu daļēji piekrist, jo žogu būvēšana, varbūt, jau ir par traku un paniku tāpat neaizkavēs, tieši otrādi- to pastiprinās. Miers nevis karš- tā teikt, ir taču jāsniedz palīdzība. Bet patiesība kā vienmēr ir rūgta kā pelni. Es gan vairāk uzskatu, ka ne jau veselais saprāts pie vainas, bet tas, ka pakļaušanās emocijām un piesardzības instinkts ir daudz spēcīgāki par prātu, un es nedomāju, ka piesardzība būtu slikta īpašība, valdībai vajadzētu klausīties tautu viedokļos jau no sākuma un tad jāmeklē cita pieeja, kā uzņemt imigrantus, tajā pašā laikā neraisot dusmas, bailes un naidu pamatiedzīvotājos. Piemēram, kaut vai pārliecināt cilvēkus, ka IR iespējams iemācīties cieņu, un, caur uzvedības apmācībām, likt to saprast arī bēgļiem, nevis norunāt garas, izdekorētas muļķības par līdzjūtību un sapratni ar zemtekstu- pieņemiet faktus un samierinieties ar to, kā tiks nolemts. Latvijā, Igaunijā, u.c. labi, ka notiek atlases pēc izglītības statusa un ģimenes stāvokļa, bet plašākā mērogā, kur bēgļus uzņem tūkstošos, protams visus pārbaudīt nevar, rodas jautājums- ko darīt? Tiesāt vienlīdzīgi, saukt pie atbildības un attiekties kā pret visiem.
Es nevaru iekāpt neviena bēgļa smadzenēs un palūkoties, par ko viņi domā, bet atskatoties uz to, kas jau ir noticis- sieviešu izvarošana Ķelnē, atkritumu krauju atstāšana uz ielām Vācijā, māju nomētāšana ar akmeņiem, pretošanās policijai, ka policistiem pašiem nākas atkāpties, Zviedrijā, izklaižu meklēšana un gaušanās par garlaicību Somijā, pat cilvēku nogalināšana. Neierodas viņi visi ar labiem nodomiem, bet no mums to pieprasa. Tāpēc mēs jau nevarēsim būt atvērti un viņus cienīt , jo nezināsim, ko vēl var sagaidīt. Tāpēc tieši šī bēgļu daļa būtu jāsavalda, nevis kā tad, kad pēc Jaungada izvarošanām, Eiropas Komisijas viceprezidentes Fredrikas Mogerīni ieteikumi bijuši- nejaukt kopā visu labo un ļauno un pievērt acis. Kad es izlasīju to rakstu, biju droša, ka neviens jau kopā nejauks, jo redzēs tikai ļauno, bet kāpēc lai viņa prasītu pievērt acis uz tik briesmīgu, sadistisku un zemisku rīcību. Ja negrib, lai sākas haoss, tad, lai vismaz izdomā un nāk klajā ar spēcīgākiem un pārliecinošākiem argumentiem. Paldies Dievam, ka vēlāk jau sāka policisti patrulēt ielās un pamazām rīkoties. Kā arī tajos kursos, kuros bēgļiem apmāca to, kā izturēties pret eiropiešu sievieti, informāciju vajag papildināt līdz pilnībai, piemēram, mierīgi apstāstīt arī par kultūru, cieņu, politisko sistēmu, darbu, un to, ka viņi ir tie, kas ir atbēguši un nedrīkstētu, mums uzspiest savus uzskatus par reliģiju vai apģērbu, jo tā tomēr pārsvarā ir cilvēku žēlsirdība, kas dod viņiem patvērumu, nemaz nerunājot par otru šķībo grāvi, ka sākumā tika atņemti savas valsts iedzīvotājiem dzīvokļi, lai tikai būtu, kur izmitināt bēgļus. Vismaz ir labi, ka tiek ātri būvētas patvērums vietas, kas laikam ir arī piemērotākais atrisinājums izmitināšanai. Viņiem būtu jāspēj tas novērtēt. Iedomājoties sevi viņu vietā- izvairos no teroristu lodēm, vēlreiz riskēju ar dzīvību, lai tiktu pāri jūrai, bads un svešums, daudzi negatīvi noskaņoti… laikam būtu pateicīga pat par četrām plastmasas sienām ar papīra jumtu.
Skaidrs kā diena, ka visas smilgas pļavā nav viena garuma, tāpat arī visi bēgļi nav visatļautīgi, nežēlīgi teroristi un izvarotāji. Ar visu dvēseli cienu tos, kuri atvainojās, par savu tautiešu noziegumiem un centās pierādīt, ka ir arī jauki un miermīlīgi cilvēki. Piemēram, arī puisis, kas, pēc Islāma Valsts uzbrukumiem Parīzē, devās apskaut cilvēkus, kuri zaudēja tuviniekus, par spīti savai reliģijai. Diemžēl lielākai cilvēces daļai ir tendence atcerēties pārsvarā negatīvo, tāpēc tagad izveidojušos stereotipus izdosies atsvērt tikai pēc ilga laika vai, vēl riebīgākā situācijā- neizdosies vispār. Ticība, ka visi varētu dzīvot sapratnē un empātijā ir niecīga, bet tas nenozīmē, ka pie šīs trauslās cerības nedrīkstētu turēties. Bet ar vienu cerību vien tālu netiks, risinājums ir jāmeklē dziļāk.
Iznīcini sakni un nomirs arī viss pārējais. Koncepcija jau vienkārša- Islāma Valsts ir sakne, pārējais- terorisma radītās sekas, ieskaitot bēgļu pārvietojumu. Karš ir vienīgi iznīcība, posts un pašnāvība. Tā nav nekāda ziedošanās augstākam mērķim, ja apkāries ar sprāgstvielām, ieej pamatīgā pūlī un uzspied sava dieva slavināšanu. Salīdzinot ar citiem kariem, piemēram, 2. Pasaules karu vai kādu no pilsoņu kariem- neviens nebūtu bēglis, ja nenotiktu karš. Ja neviens nebūtu akli sekojis un klausījis dumjai vadībai. Jebkurš karš ir augstākās pakāpes alkatības sekas nāves formā, un, šajā gadījumā, vajadzētu atrast veidu, kā to ieskaidrot nohipnotizētajiem Allāha pielūdzējiem. Protams, risinājumam ir divi varianti- cīnīties ar ieročiem vai nē. Esmu cilvēks, kas atbalsta mieru un mīlestību, un tomēr saprotu, ka ir grūti vest pamiera sarunas, ja tev sejā tēmē ar AK- 47 automātu, bet gribētos ticēt, ka ir vērts mēģināt, jo vārdi- karot par mieru, paši ar sevi jau nonāk pretrunā, un cīnīties 21. gadsimtā par reliģiju ir pilnīgi amorāli. (Atgādina viduslaiku krusta karus (tīrākie tumsonības gadsimti. Ja nu tiešām beigās izrādās, ka taisnība par visām reliģijām ir ateistiem?)). Ne Korāns, ne Bībele nemudina nogalināt nevainīgus cilvēkus. Tad no kurienes radās reliģijas pārvērtēšana, ka jāatņem dzīvība, lai kļūtu par labāku cilvēku? Nemaz neskatoties uz letālajām, šausmīgajām sekām, kādās nekad neviens, lai kādas rases, tautības, ticības tu būtu, nedrīkst nonākt kā Džonijs Bonhems ar savu ieroci (Donald Trumbo ‘’Johnny got his gun’’). Iestājos, protams, pret vardarbību, bet interesanti padomāt, ja, nākotnē vajadzība piespiestu izvēlēties, vai tie 30 %, kas tiešām ir kara bēgļi, kuri novērtē , ka ir tikuši ārā no kara zonas, atstājuši mājas un pārdzīvojuši visādas šausmas, kara laukā nostātos pret Islāma Valsti un respektētu, ko ir ieguvuši, vai nodotu mūs un pievienotos teroristiem? Pieņemu, ka pārējie 70 %, kas ir ekonomiskie bēgļi, tā darītu, jo viņiem tikai rūp augstāks pabalsts un vieglāka dzīve.
Manuprāt, kultūras ir pārāk dažādas, attieksme vienam pret otru ir pārāk saspringta, bet domāšana- aprobežota, un jo ilgāk tiks sēdēts un spriests par kompromisiem ar bēgļiem, kuri netiek realizēti, jo lielāki draudi sākties anarhijai. Īsts piemērs ir apģērbs- musulmaņi negrib pieņemt eiropiešu stilu, gribot ieviest arī Vācijas skolās savus noteikumus, bet mēs, drošības nolūku dēļ, noliedzam viņu parandžas, kas atkal islāmticīgos sanikno. Negribētos noniecināt viņus kā mazākumu, bet grozīt 742 miljonu cilvēku domāšanu ir neiespējami, bet bēgļi līdz 2017. gadam tiek prognozēti ap 4 milj., tas nozīmē, ka, iespējams, vēl var kaut ko mainīt. Varbūt iesākumā, vismaz Latvijā uz kādu laiku varētu iemēģināt kompromisu ar, piemēram, kādu atļauju izsniegšanu par parandžu nēsāšanu un to pārbaudi. Protams, visai Eiropai viens, strikts risinājums neder, ja nu vienīgi ieviest komandantstundas ne tikai Tunisijā un Francijā, bet arī Somijā, Zviedrijā, u.c. Savādāk nebūs kontroles, rodas nemieri un grautiņi, kā bēgļu mītņu nodedzināšana utt., kas liek domāt par ceļu uz linču tiesu. Vācieši cieš savas labās sirds dēļ. Tad jau vajadzētu palīdzēt atrast bēgļiem darbu, nevis maksāt par neko, ja viņi vispār grib strādāt. Un valdībai ir jāpieņem pareizie lēmumi, nevis tādi, kādus grib visiem uzspiest, ņemot vērā arī bēgļu ilgtermiņa ietekmi uz sabiedrību, kas, visticamāk, būs kā pulss, kas daļēji jau tagad ir sācis sprāgt. Būtībā tā vien liekas, ka pati elementārākā cieņa jau sen ir mirusi un tagad guļ cīņas laukuma vidū, mirkstot svešās asinīs, ar lodēm krūtīs, kas nākušas no psihopātiskām ilūzijām, ietiepības un putuplasta tajā vietā, kur vajadzētu būt smadzenēm vai vismaz kripatai sirdsapziņas. Kamēr sapnis par sapratni, brīvību un vienotu garu sāk pamazām izgaist, atliek vēl tikai iedomāties- gluži kā Džons Lenons ‘’…nekā, kā dēļ nogalināt vai mirt, un nav arī reliģijas. Iedomājies visus cilvēkus dzīvojam mierā.’’ (John Lenon-‘’Imagine’’)