Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
Otrā krasta meklējumos
Autors: Elīna Smoļaka / Rugāju vidusskola Vērtējums:  +35
Vērtējums:  +35
Tēti! Pagaidi mani, ko Tu dari? Kāpēc Tu dodies projām? Mamma teica, ka Tu visticamāk neatgriezīsies. Kā mēs dzīvosim tālāk? Vai tiešām vectēvs varēs par visu parūpēties? Lūdzu neaizej, es Tevi mīlu. Tu saki, ka es kādreiz Tevi sapratīšu, kādreiz, kad kļūšu pieaudzis. Es nesaprotu un ķeros Tev pie rokas, mamma mani saķer, un es raudu. Tu izej no mūsu necilās dzīvesvietas un es redzu tikai to, kā Tu attālinies, līdz manam skatam pazūdi pavisam. Es tā sēžu un skatos vēl kādu laiku, līdz ienāk vectēvs un mani uzrunā. Viņš saka, ka man tagad jāmācās būt patstāvīgam, būs jāmācās rīkoties ar ieročiem. Man ir bail. Atteikties nevaru, vectēvs saka, ka tā būšot lielāka iespēja palikt starp dzīvajiem. Vakarā eju gulēt ar domu, kaut no rīta nepamostos, domāju, ka tā man būtu vieglāk. Nevaru iemigt, domāju par dzīvību un nāvi, par to, kura pasaule ir labāka, šī, kurā esmu, vai tā, par kuru esmu tikai dzirdējis. Birdinot asaras savā kreklā, aizmiegu.
No rīta atverot acis, bailes mani nav pametušas. Domāju, kur tagad varētu būt mans tētis, vai viņš maz vēl ir dzīvs? Izeju no mūsu mītnes un noslauku asarām pilnās acis, izlemju, ka dzīvošu un centīšos nedomāt par tēvu, nelaimēm, kas mūs ielenkušas. Nāks arī priecīgas dienas, vai ne? Lēnā solī tuvojos mammai. Pēkšņi izdzirdu neizskaidrojamu troksni. Visapkārt putekļi, jūtu sāpes, iestājas reibonis, manas acis sūrst un galvā tikai viena doma – laikam ir pienācis brīdis, par kuru stāstīja vectēvs, un es atvados no savas dzīvības. Nākamajā brīdī attopos, guļot uz kaut kā cieta, jūtu, kāds uz mani skatās. Atveru acis un saprotu, ka tas laikam ir vectēvs, bet manas acis joprojām sūrst, tāpēc neesmu pārliecināts, vai redzu pareizi. Vairākas reizes spēcīgi samirkšķinu. Tas ir vectēvs. Viņam rokās ir divi ieroči un viņš saka, lai ātri ceļos kājās, neesot laika. Jautāju viņam, kas īsti notiek, kam nav laika, kur ir mamma. Ne uz vienu no jautājumiem atbildi nesaņemu, man rokās tiek iespiests ierocis. Man ir bail vēl kaut ko teikt, klusiņām izdvešu, ka nezinu, kas ar to īsti jādara. Vectēvs atcērt, lai es darot tā, kā to darīja mans tēvs. Sen atpakaļ redzēju, kā to dara tēvs, bet nepievērsu tam īpašu uzmanību. Vectēvs sāk skriet projām, es neuzdrošinos sekot, jo esmu sastindzis bailēs, apkārt ir tik daudz trokšņu un man nesaprotamu darbību. Vectēvs pēkšņi nokrīt. Nesaprotu, kas tikko notika, bļauju viņam, lai nāk atpakaļ, lai tā nejoko. Vectēvs neatbild, nekustas, šķiet, vairs arī nedzird. Pēkšņi dzirdu man tuvojamies svešus soļus, sāku skriet projām, esmu pārbijies, joprojām nesaprotu, kas šeit notiek, kur ir mamma. Kad attālinos no soļu skaņām, atspiežos ar muguru pret kādu kalniņu, pie kura esmu atskrējis. Jūtos viens, pamests, šķiet, ka nevienam nevajadzīgs. Nevienu neredzu, mammas joprojām nav, es nesaprotu, kur atrodos, neesmu te bijis. Man ir tik ļoti bail, ka viss trīcu. Atkal raudu, bet nedrīkstu raudāt skaļi, savādāk nonākšu turpat, kur vectēvs. Saprotu, ka manās rokās joprojām ir ierocis. Sāku mēģināt ar to darboties, jo savādāk tik tiešām nav ne mazāko izredžu izdzīvot. Vienu reizi pielādēju kā māku un gandrīz iešauju pats savā kājā. Nākamajā reizē, ieroci pielādējot, sokas labāk un, šķiet, saprotu, kā tas darbojas.
Pēkšņi pamanu, ka man kāds tuvojas, par savu prasmi šaut vēl neesmu pārliecināts, tāpēc metos bēgt. Skrienu, cik spēju, dzirdu kliedzienu svešā valodā un šāvienu. Nokrītu smiltīs, jo bail. Elpoju, tātad paspēju. Nogaidu, līdz viss atkal kļūst mierīgāks, tad nometu ieroci, jo saprotu, ka šaut nespēšu un ierocis mani tikai kavē, un sāku skriet. Vēders sāk prasīt savu tiesu, jo neesmu ēdis jau kopš vakardienas pēcpusdienas, un mute ir tik sausa, ka nespēju domāt ne par ko citu, kā tikai kādu malku ūdens.
Skrienu un daru to bezgalīgi ilgi. Es nesaprotu, kur dodos, galvenais, ka prom no šausmām. Joprojām acu priekšā stāv guļošais vectēva augums. Pēkšņi ieraugu lielu ūdenstilpni tikai dažu metru attālumā no manām smiltīs svilstošajām pēdām. Esmu laimīgs, tas ir īsts ūdens! Lecu tajā iekšā, lai atspirdzinātos kristāltīrajā ūdenī.
Pamostos. Guļu smiltīs. Spīd mēness. Neizpratnē aši uzraušos kājās un tikpat ātri nokrītu atpakaļ, jo kāds tuvojas. Ar acs kaktiņu redzu cilvēkus, kas tuvojas, cenšos nomierināt savus sirdspukstus, bet man tas neizdodas. Domāju par mammu, jo visu bērnību atceros viņu blakus. Es kādreiz viņai solīju, ka nekad nepadošos, vienmēr cīnīšos par sevi un māsu. Māsas te nav, šodien neesmu viņu saticis, droši vien vairs nekad... Nē, par to es tagad nedomāšu, tagad cīnīšos par sevi, kā apsolīju mammai. Svešajiem ir ieroči, man jākontrolē sirdspuksti, jākontrolē savi sirdspuksti!
Dzirdu, ka viņi kaut ko savā starpā norunā un aiziet projām. Jā, esmu dzīvs. Paldies, es pateicos par savu dzīvību. Jūtu neremdējamas slāpes, sāku vērot apkārtni. Netālu kāds vīrietis guļ tāpat kā mans vectēvs, redzu, ka viņam ir piesprausta blašķīte. Tuvojos cerībā, ka tajā ir kāda lāse ūdens. Nespēju domāt ne par ko citu, prātā ir tikai neciešamas slāpes. Bailēs ātri paņemu blašķīti un noslēpjos aiz kāda akmens, vērojot, kas notiks. Nekas nenotiek, vīrietis vairs nav starp dzīvajiem. Blašķītē ir ūdens, es to ātri izdzeru un jūtos daudz labāk.
Dodos ceļā, vajag meklēt kādu drošāku vietu, jo svešie droši vien atgriezīsies. Visu nakti eju pa kādu, manuprāt, jau iemītu taciņu. Lai gan zinu, ka naktī iet ir bīstami, man nav izvēles, ja vēlos palikt dzīvs. Šodien pārliecinājos, ka dienā nespēšu pārvietoties. Man brīžiem paliek bail, tad kādu gabaliņu paskrienu. Redzu, ka drīz ausīs saule. Turpinu sekot reti iemītajām pēdām smiltīs. Tālumā pamanu ļoti lielu ūdenstilpni. Sāku skriet, bet tad apstājos, jo atceros savu nelāgo pieredzi ar lielās ūdenstilpnes redzēšanu. Pamanu cilvēkus, vai tad to īstenībā arī nav? Acis miglojas, jo, austot saulei, sāk palikt arvien karstāks. Cilvēki runā, es viņus dzirdu! Pēdējiem spēkiem skrienu. Esmu pie ūdenstilpnes, te apkārt runā, ka tā esot jūra, un laivas vedot cilvēkus uz labāku dzīvi, bet laivās tikt esot gandrīz neiespējami.
Jau septiņas dienas dzīvoju krastā. Ēdu to, ko atrodu, paveicas, ja kāds kaut ko iedod. Šeit esmu saticis kādu vīru, kurš dažreiz apjautājas, kā jūtos. Teica, ka palīdzēšot man nokļūt labākā dzīvē. Jūtu, ka ar katru dienu mana izturība un dvēsele lēnām dziest.
Esmu viens, pārdomāju visu, ko savos desmit gados esmu piedzīvojis. Nezinu, kas ir tas, kas mani šādi soda, bet mamma stāstīja, ka nekas dzīvē nenotiekot bez iemesla. Es ticu mammai, es apsolīju, ka nepadošos, tātad nedrīkstu padoties. Tētis. Viņš taču ir dzīvs, vai ne? Ja nu viņš devās uz šo vietu, kur tagad atrodos es? Es viņu atradīšu. Jā, atradīšu gan! Atradīšu arī mammu un māsu.
Es iemiegu, taču neizdodas pagulēt, jo kāds vīrs mani modina un saka, ka esot mūsu kārta doties uz labāku dzīvi. Dodos viņam līdzi, man esot jāsaka, ka esmu viņa dēls. Vecais iedod kādam cilvēkam labi daudz naudas un, lai gan īsti nesaprotu, kas notiek, pārliecības pilns saku, ka esmu šī vīra dēls. Izrādās, ka par labāku dzīvi jāmaksā. Nonāku laivā, bet šīs dienas esmu tik ļoti cīnījies par izdzīvošanu, ka nezinu, vai spēšu vilkt savu dzīvību līdz galapunktam.
Laivā ir daudz cilvēku. Pa ceļam dzirdu daudzus stāstus un viedokļus. Runā, ka mēs tagad esam nelegālie bēgļi, braucam uz Eiropu. Nesaprotu, ko tas nozīmē, pats skolā neesmu gājis. Saprotu vienīgi to, ka tas ir saistīts ar maksāšanu par labāku dzīvi. Te ir ļoti daudz cilvēku, kuri par mūsu galamērķi izsakās labi, bet netrūkst arī tādu, kuri to noniecina. Man rodas jautājums – kāpēc tad viņi brauc ar mani vienā laivā? Vai tad mums nav vienādi mērķi – nokļūt labākā dzīvē, tikt prom no asarām un ciešanām un beidzot tikt pie pārtikas un ūdens?
Laiku, ko pavadām ceļā, cenšos izmanot lietderīgi, proti, pagulēt. Krītu arvien dziļākā miegā, līdz pazūdu no realitātes pavisam. Sapnī redzu sev priekšā stāvam lielu, baltu un skaistu parādību ar vēl lielākiem spārniem, kas ik pa brīdim paceļas no pamata, uz kura stāvu arī es. Tā uzliek man galvā baltu, skaistu un svētīgu vainagu un čukst, ka mani nepametīs.
Sajūtu spēcīgu spiedienu krūtīs. Klepojot pamostos un attopos sēdus. Vīrs, kas šī brauciena laikā bija uzdevies par manu tēvu, vaicā, vai ar mani viss kārtībā. Atbildu ar jā, jūtu vieglu reiboni galvā. Man paskaidro, ka biju zaudējis samaņu un, ka esam nonākuši galamērķī. Lēnām tuvojos laivas malai, lai izkāptu. Paveros augšup, tik lielus stāvus debesīs vēl nekad savā mūžā neesmu redzējis, tajos ir daudz kvadrātiņu, kas apžilbina manas acis. Man saka, lai eju ātrāk, lai nekavējot pārējos. Brauciena tēvu vairs nekur nemanu, atkal esmu viens. Laikam esmu drošībā, bet neesmu pārliecināts, jo baidos no apkārtējiem trokšņiem un svešuma. Zinu tikai vienu – steidzami jāsameklē pārtika, ūdens un naktsmītne…
Tagad iedomājies, ka Tu esi šis likteņa pabērns – pamests, viens, izsalcis un nobijies. Uzdod sev jautājumus – kā Tu rīkotos šī zēna vietā, ko Tu darītu, lai izdzīvotu, vai būtu pietiekami emocionāli un fiziski spēcīgs, lai izdzīvotu, lai cīnītos par katru savas dzīvības sekundi? Nav nozīmes, no kurienes nākam, kāda ir mūsu pagātne, mēs visi esam cilvēki un tieši tas mūs vieno. Katrs cilvēks ir personība, mēs neesam tiesīgi spriest par otru, līdz neesam viņu iepazinuši. Mēs neizvēlamies ģimeni, kurā piedzimstam, valodu, kādā runājam vai apvidu, kurā dzīvojam. Mēs visi nemitīgi cīnāmies par savu eksistenci, tiecamies pēc labākas dzīves, nepadomājot, ka bieži vien mums ir labi tā, kā ir. Ja mums blakus ir kāda izpalīdzīga roka, mēs to nenovērtējam līdz brīdim, kad tā pazūd nebūtībā. Tāpat ir ar dzīvību un veselību, mēs to nenovērtējam, līdz redzam, kā tā lēnām gaist. Dažreiz to izdodas paglābt, bet citkārt tas nav iespējams, lai arī kā mēs vēlētos. Un galu galā mēs apzināmies, ka īstā vērtība dzīvē ir ģimene, ka esam izniekojuši savu laiku, ka patiesa laime ir mīlēt un būt mīlētam, bet ir jau par vēlu, lai spētu ko mainīt. Iedomājies pasauli mazā zēna acīm!
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook
Twitter

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties