Cilvēkiem bieži vien ir dažādi aizspriedumi, uzskati, kas nebūt nav vienoti ar citu cilvēku viedokli. Bieži vien gadās, ka mēs – citi, šos cilvēkus, ieslogām savos uzskatos, jeb ‘’būrī’’. Lai arī katrs no mums ir sava veida ‘’būri’’, tikai un vienīgi ticot saviem uzskatiem. Šeit der atziņa ‘’ Cilvēks pats par sevi nav nekas, tikai saskarē ar sabiedrību viņš kļūst cilvēks.’’ Vai tiešām mēs esam atkarīgi viens no otra?
Cilvēks ir interesants radījums, ja tā drīkst teikt. Cits ir labs, cits slikts, cits ir pilnīgi vienaldzīgs pret notiekošu un nemaz nedomā būt savādāks. Dažkārt tikai viens notikums var mainīt visu uztveri. ‘’Savu sprostu viņš visur nēsā līdzi. No sprosta viņu atsvabināt varēja vienīgi nāve. Vai arī patiesa nožēla. Bet mirt viņš negribēja un nožēlot nemācēja.’’ Ir dažādi sīkumi, kas spēj izmainīt visu un dažkārt izrādās, ka šie sīkumi nav nemaz tik sīki.
Lielākā daļa sevī tur daudz sāpes, daudz niknuma. Ieslogot sevi pilnībā, neļaujot komunicēt ar citiem, saprast sevi, mīlēt sevi un mīlēt citus. Reti redzams smaids, bieži sastopami cilvēki- vienaldzīgi, skatiens veikalā no pārdevējas -vienaldzīgs, tukšs ir sāpīgs. Nevarot saprast, viņai slikta diena vai garastāvoklis, jeb vienkārši cilvēks, kas sevī tur tikai rūgtumu pret citiem, pret sevi un uz visu pasauli. Turpat māmiņa ar bērnu, māmiņa sadrūmis, bez prieka un laimes. Bieži jājautā – kāpēc? Vai tiešām tik ļoti noslēgti mēs esam, mēs- tie citi. Varbūt nē – ‘’ Neaproc sevi egoisma būrī!’’. To tik viegli teikt, bet vai izdarīt? Vai esam tik spēcīgi, lai ieslēgtos un nelaistu nevienu sev klāt, vai, esam tik spēcīgi lai pielaistu sev kādu tuvumā? Katram sava pasaule, labāk, ja ielaižam tajā sauli, lietu un miglu. No visa pa druskai, lai ir iespēja just visu, atslēgt būri un ielaist tajā visu, ko dzīve sniedz. Lai kas tu būtu, lai kas būtu es, būsim cilvēki. Tas tāds nieks, jeb tomēr nē, bet vienkāršāk ir ļaut laimei sasniegt sevi.
