Manas sajūtas stāsts

Visu, ko saka prāts,
Var pārtulkot visās valodās,
Visu, ko saka jūtas,- nevienā.
Rainis

Katram jūtas izpaužas atšķirīgi, katrs cilvēks ļoti dažādi reaģē uz vienu un to pašu notikumu vai situāciju. Piemēram, kāda glezna vienam izsauc patīkamas un pozitīvas jūtas, bet cits pat nespēs uz to skatīties bez skumjām.
Bieži cilvēkiem ir jāuzstājas kādā pasākumā, jāveido publiskā runa, gandrīz katra mūsu diena ir piepildīta ar sarunām, jaunām tikšanām, paziņām. Arī skolas laikā bieži vien es komunicēju ar draugiem, klasesbiedriem, skolotājiem.
Šogad 12. februārī es piedalījos projektā „Ēnu diena”. Šis pasākums notiek katru gadu, un tajā var piedalīties jebkurš skolēns. Galvenais „Ēnu dienas” mērķis ir palīdzēt skolēniem izvelēties nākontes profesiju un gūt pieredzi. Es arī nolēmu piedalīties, tā bija mana pirmā reize, un es biju pieņemta „ēnot” privātbaņķiera pārstāvi.
Kad man nākas darīt kaut ko pirmo reizi, kā šoreiz piedalīties „ēnošanā”, es vienmēr uztraucos un baidos no nezināmā. Tajā dienā es cēlos agri no rīta, lai neaizkavētos, un jau jutu taureņu deju vēderā. Es izgāju ārā un sajutu patīkamu atsvaidzinošu gaisu. Vēl labāk man palika, kad autobusu pieturā satiku draudzeni, kura, kā izrādījās, arī brauca uz „Ēnu dienu”. Tas bija brīnišķīgi, jo uz kādu laiku varēja noņemt manu uztraukumu, kamēr mēs braucām kopā. Mēs sarunājāmies, stāstījām viena otrai anekdotes, lai aizmirstu par uztraukumu, jo arī viņa nepalika vienaldzīga pret jauno pieredzi dzīvē. Bet pienāca laiks, kad mums bija jāatsveicinās, un līdz notikuma vietai es nokļuvu vienatnē. Man nebija garlaicīgi, jo zināju, ka tā ir atbildīga tikšanās, un būs jārunā ar citiem cilvēkiem, jākontaktējas ar pieaugušajiem, kas vienmēr man padevās grūti
Mans uztraukums pieauga ar katru soli. Kad nonācu līdz bankai, kur grasījos „ēnot”, man palika vēl daudz laika, tāpēc, nezinot, kā rīkoties tālāk: vai nu iet ēkā un jautāt par savu ēnu devēju, vai uzgaidīt līdz norunātajam laikam, es piezvanīju mammai. Viņa zina, ka man vienmēr ir grūti tādās situācijās, tāpēc ieteica aiziet uz veikalu, nopirkt ūdeni, bet pēc tam doties tieši uz banku un pajautāt. Kādam tas varbūt liekas smieklīgi vai vienkārši uzdot jautājumu, taču man kājas drebēja. Es ieklausījos mammas padomā, saņēmos un beidzot iegāju ēkā. Tad iedomājos: „Par ko es uztraucos? Kāpēc? Es taču varēju palikt mājās, bet kaut kas atveda mani šurp. Noteikti ne tāpēc, lai klusētu un izskatītos kā „mēma zivs”! Nopūtos un vairs nejutu nekādu nervozēšanu, nekādas nepatīkamas sajūtas. Viss, par ko iepriekš domāju, jau izskatījās sīks un nebaismīgs, it īpaši, kad mani satika „ēnu devējs”, pasmaidīja un sveicināja. Es sapratu, ka nav par ko uztraukties, nav jēgas pārdomāt katru vārdu, ko gribu teikt, simt reizes. Ir vienkārši jāklausās sarunbiedra vārdos un jārunā tas, ko domāju. Es satiku vēl citus skolniekus, kas bija tādā pašā situācijā kā es, bet viņi uzvedās drosmīgi, uzdeva jautājumus, nekautrējās izteikt domas. „Vai tad es tā nevaru, vai esmu sliktāka par viņiem?” Nē. Noteikti varu. Noteikti neesmu.
Dienu es pavadīju brīnišķīģi un bez problēmām ar komunicēšanu, satiku jaunus draugus un uzzināju daudz informācijas, kas mani interesēja un sapratu, ka tiešām izvēlējos pareizo jomu un vietu. Pirmkārt, piedalīšanās „Ēnu dienā” palīdzēja man cīņā ar savu kompleksu komunicēt. Es sapratu, ka ir jābūt aktīvākai un drosmīgākai, nav jābaidās no sarunas. Otrkārt, es secināju, ka kādas profesijas iztēlošanās un praktiskā pieredze ir dažādas lietas.
Tā jau tā pasaule ir iekārtota, kad cilvēks par kaut ko pārstāj uztraukties, viņš sāk uztraukties par ko citu, bet vienmēr tas ir tā vērts.