Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Ceļojums nostalģijas karuselī (2)

Autora bildeAutors: Sintija Strautmane / Rīgas 2. vidusskola Vērtējums:  +64
Vērtējums:  +64
Man acīs ligzdo putekļi. Es neredzu neko, vien tikai savu tūkstoš sīkos gabaliņos sadrupušo papīra nazi, kas pārsātināts ar manu nedzīvo, no sāpēm pukstošo asiņu okeānu. Kaut kas manī vēl kliedz, lai es apstājos, taču tieksme paņemt atvaļinājumu no sevis smaržo pārāk kārdinoši. Un tāpēc jau atkal manas truluma pārsātinātās smadzenes virpuļo nostaļģijas karuselī, liekot man tajā braukt „par zaķi”.
Tas šķiet visai vilinoši, tomēr man kaut kā nepatīk šāda veida pasākumi, visvairāk jau tāpēc, ka man ir mazliet bail par to, ka tie plāksteri, kas mani ir lāpījuši tik neskaitāmas reizes, var uzteikt darbu un aiziet pensijā. Viņi visi ir diezgan veci, bet es viņiem to piedotu. Atceros, kā pēdējo reizi mēs devāmies sirojumos pēc prieka pa nostaļģijas kolonijām. Visi bija tik ļoti aizrāvušies ar domu, ka mēs atgriezīsimies ar tik daudz pagātnes prieka, ka tos pat panest vairs nevarēs, ka beigu beigās nespēja atšķirt zilacaino prieku no violetacainajām skumjām. Tomēr, atgriežoties mājās, violetacainās skumjas reakcijā ar mājās izdalīto miera hormonu brīnumainā veidā pārvērtās par zilacaino prieku, un tas mūsmājās kļuva par gadsimta notikumu. Atceros, kā toreiz es nezināju, kur likties no tās laimes sajūtas, kas pārņēma mani no galvas līdz kājām. Diemžēl kopš tās reizes man nav gadījies sastapties ar tik paranormālu prieka un laimes sajūtu sakausējumu, taču es labprāt to izbaudītu vēlreiz. Kaut vai tikai tāpēc, ka šis varbūt ir mans pēdējais ceļojums pa nostaļģiju un tās labirintiem.
Tāpēc šodien mēs dodamies atkal. Mēs braucam un braucam, ātri traucoties garām visādiem dīvainiem pagātnes notikumiem, taču šoreiz, uzmanīgi lūkojoties uz tiem, es pamanu, ka katram pagātnes notikumam ir pielikta klāt maza, dzeltena, taisnstūrveida zīmīte ar spīdīgu, oranžu maliņu. Varu samanīt, ka uz katras no tām kaut kas ir rakstīts ar melniem burtiem, taču manas acis (un es jūsos esmu ļoti vīlusies!) nespēj tos salasīt. Taču drīz pēc tam es saprotu, ka man nemaz nav jācenšas salasīt tos mikroskopiskos ķīļrakstus, jo, izrādās, šie pagātnes notikumi, apņemot mani ar savām neredzamajām un necaurlaidīgajām ķetnām, uzpūš man virsū pasteļkrāsu garaiņus, tādējādi vēstot par daudzveidīgajām sajūtām, kas mani pavadījušas pagātnes notikumos, caur kuriem mēs tagad braucam. Diemžēl tie nav sakārtoti loģiskā, hronoloģiskā secībā, taču tas it nemaz netraucē, jo sajūtu garaiņi tik un tā mani apņem līdz pat vissīkākajam atomam.
Ceļojumā pa notikumiem mani apņem visdažādākās sajūtas - sākot no uztraukuma, sperot kāju 1. klasē, līdz gandarījumam un vārdos neietērpjamai pateicībai par teicamiem sasniegumiem, absolvējot mūzikas skolu, pamatskolu un pēc tam iestājoties vienā no prestižākajām Latvijas skolām. Taču aiz šīm visām labajām sajūtām arī tās negatīvās kautrīgi parāda purniņu, baidoties rādīties plašākai publikai. Smaidīgās sajūtas, kas mani pavadījušas skolas solā, ir tik spožas un tik saulainas, tik bezgalīgas un tik drošas, tik masīvas un neuzvaramas, ka negatīvās, bailīgās sajūtas tikai paosta apkārtni kā tādi sētas kranči. Protams, es cenšos priecāties par to, taču, ceļojot pa ārpusskolas pagātnes notikumiem, situācija rādās pavisam savādāka. Mēs izbraucam cauri gaišajai, Paradīzei līdzīgajai skolas prieka un gandarījuma Galaktikai, un mūs badīgi aprij melnā, ar smacīgu tvanu pārsātinātā tumšo sajūtu Bezgalība. Es palūkojos apkārt un viss, ko redzu, ir vecai želejai līdzīgi veidojumi, kas izdala asinssarkanus, necaurlaidīgus garaiņus, kas kā putekļu sūcējs ierauj mūs tādās negatīvās sajūtās kā, piemēram, dusmas un skumjas, nožēla un sāpes, bezcerīgums un vienaldzīgums, naids un aklums, zaudējums un bezjēga, vilšanās un vājums utt. Mēs virzāmies cauri visām šīm dīvainajām, nepatīkamajām un smacīgajām sajūtām, nesaprotot, no kurienes un kāpēc tās radušās. Es cenšos kaut ko ieraudzīt, bet ikreiz, kad cenšos atvērt acis, tajās sāpīgi kaut kas grauž, it kā tajās durtu ar pūkaini asiem nazīšiem, lai noskatītos, kā tās nosmok un padara mani nespējīgu saskatīt prieku.
Tomēr pēc ilgiem pūliņiem man izdodas saskatīt nepatīkamos notikumus un sajūtas, kas mani, kā izrādās, lēnām sagrauž no iekšpuses. Daudz neko diemžēl (vai par laimi) es nespēju saskatīt, taču es redzu kaut ko līdzīgu bezpalīdzīgiem vārdiem. Aiz tiem seko nevainīgi glāsti, kurus noķer koķeta viltība un pēc tam izvaro ļaunais naids un nepiepildītās cerības, ļaujot vaļu neticībai un padevībai. Tad seko kliegšana pilnā kaklā, ko nedzird pat visskaļākais prieka klusums. Un pēc tam redzu karstus garaiņus, kas intensīvi cīnās par kaut ko. Uzreiz tā nevaru saprast, par ko, taču drīz pēc tam es saprotu, ka kaut kur šajā tumšo sajūtu Bezgalībā atrodas paranormāli milzīgs katls, kurā tiek iznīcinātas visas manas pozitīvās, siltās un saulainās atmiņas. Tieši tanī brīdī kaut kas sāpīgi iedur man sirdī, es jūtu asas sāpes, kas man nešaubīgi paziņo, ka ilgi vairs nespēšu kampt gaisu savās plaušās, ka drīz būs beigas un vispār vajag saklāt gultu, lai man būtu, kur gulēt. Izmisumā, kas pārņem katru mana ķermeņa šūniņu, es izraujos no tiem sasodītajiem plāksteriem, kas, kā izrādās, ir nevis turējuši mani kopā visu šo bezgalīgi īso laiku, bet gan centušies mani pārvērst pussabrukušā pagalē. Es bēgu nenoteiktā virzienā, cenšos virzīties tik uz augšu, atrast labo sajūtu Galaktiku...
Un tad es atsitu galvu pret izlietnes malu. No pārbīļa mazliet noraustos, jo viss, kas man raugās pretī, ir manu pašas asiņu veidotais okeāns, sabakstīts ar sīkos gabaliņos sadrupušo papīra nazi. Man nemanot, kāds mistisks spēks mani mudina savākties, celties augšā un cīnīties. Es saprotu, cik tāls ceļš man vēl ejams, lai izskaustu pavisam savu tumšo sajūtu Bezgalību, taču tagad tas vairs nešķiet tik neiespējami, cik iepriekš. Mani vairs neapstādinās, jo cīņā, kurai tagad ir lemts sākties, man nav ko zaudēt.
Es esmu augšāmcēlusies.
Komentāri
Sintija Strautmane15.03.2014. 10:30
Paldies!
Jānis Mazurs14.03.2014. 23:23
spēcīgi......novēlu panākumus.

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties