Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

"Viņa raud, bet tu jau tālumā nedzirdi..."

Autora bildeAutors: Monta Zīle / Saldus pilsētas ģimnāzija Vērtējums:  +84
Vērtējums:  +84
Dziļi manā sirdī ir noslēpums. Retais par zina, neviens to nepazīst. Es nespētu bez tā dzīvot, taču arī sadzīvot ar to ir par grūtu. Es vēlos no tā atbrīvoties, bet tas būtu tāpat, kā atbrīvoties no sevis. Brutāli izmest mēslainē dvēseli, un uzmīt tai ar sarkana zābaka papēdi. Auksti un bezjūtīgi.

Es aizvadu dzīvi nemitīgi sitoties starp pretrunīgām izjūtām, sapņojot sen izsapņotus sapņus un simtkārt pārsapņotus sapņus, dzīvojot no „varbūt…” līdz „ja nu?”, maldinot sevi un pārlieku bieži gremdējoties lēni dziestošās atmiņās…

Bet sajūtas jau nerodas uzreiz. Neviena patiesi dziļa un vērtīga sajūta nedzimst vienā mirklī. Īsta sajūta iekrīt cilvēkā kā maza, mirdzoša zvaigznīte, lai tur arī paliktu. Taču ikreiz, kad tu to paņem rokās, tā sadrūp vairākās mazās zvaigznītēs, līdz tava sirds mirdz naksnīgā spozmē… Tā ir atmiņu nakts – vienam zeltaina un karsta, citam auksta un apmākusies. Bet zvaigznes jau nevajag redzēt, lai zinātu, ka tās tur ir…

Manu sirdi ir pārņēmušas sāpīgas alkas pēc tēva. Es tās neredzu, taču spēju tās sajust – smacējošas un pampstošas, tās cenšas izlauzties, taču, gūstot kāroto brīvību, atkal atgriežas manī. Tikai viņš neatgriežas… Un es negriežos pie viņa… Es viņu neredzu, taču zinu, ka viņš ir tepat, kaut kur blakus – uz šīs pašas zemes, zem šīm pašām debesīm. Vakaros mēs lūkojamies uz vienu un to pašu mēnesi. Un es turpinu cerēt, tāpat kā tad, kad mēnesi ir aizklājuši mākoņi, es nezaudēju ticību to atkal kādreiz ieraudzīt.

Tik daudz spēcīgu sajūtu vienā cilvēkā, tik daudz smeldzes vienā sirsniņā… Laikam tas ir mans avots, no kura smelt to melno darvu, lai pietiktu spēka celties un iet. Kā lidmašīnai – strauji atraujoties no zemes, no visa, kas mani uz tās notur. Jo nekas jau nedarbojas pats no sevis – ja gribi rezultātu, kaut kas ir jādod pretī, kaut kas dārgs un svarīgs. Kaut kas no sevis. Piemēram, bērnība. Vai ģimene. Vai abi. Jo dzīvē tā vienkārši ir iekārtots – nekas nav tavs, ne uz mūžiem. Un reizēm nemaz nevajag pūlēties dodot, jo viss jau tiks paņemts neprasīts, atstājot pāris spaiņu asaru un zvaigžņotas debesis…

Es apmaiņā saņēmu debesis, taču dziesmas vārdi „Viņa raud, bet tu jau tālumā nedzirdi…”, kļuva par manas sirds himnu. Vēl ar tiem var atslēgt dvēseli, tas tā, gadījumam, ja tur kļūst mazliet par šauru.
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties