Bieži braucot mājup vakaros ar sabiedrisko transportu, es skatos caur logu, es gandrīz vienmēr lūkojos. Braukšana ar transportu ir tas mazais sprīdis ikdienā, kurā cilvēks atslābis domā - domā par padarīto, par darāmo, par apkartējo, tas ir kā tāds apstākļu piespiests pārdomu laiks. Telefona spaidītāji ir tie izmisīgie, viņi izvairās no šī pienākuma. Autobusos vakarā ir jūtama īpaša noskaņa, kad skatīšanās caur logu ir baudāmāka par tērzēšanu vai kāršu spēlēšanu, tā ir pasaules novērošana dzīvā, slīdošā ekrānā!
Rīgā, Daugavas krastos ir tik daudz gaismu! Zila, dzeltena, atkal, zila, dzeltena. Aizsvīdušajos autobusa logos ielas laternas pārtop par dzeltenām asterēm, kuru stūrainās ziedlapiņas nespēj izlausties cauri stikla svīdumam, tāpēc tās paliek spīdam turpat kondensētajā ūdens slānī. Asteres slejas dižas un varenas, lielākas par mājām, draudošas un bīstamas, tādas dārznieks ar zāģi pat nenoplūktu. Mašīnas kā pa ledu slīdošas ripas lido pāri tiltiem, tilti kļūst par šķietami īsi mērojamiem attālumiem. Mašīnas padara mūsu attālumu izjūtu nepatiesu. Reiz es ar kājām gāju pāri Salu tiltam visā tā garumā, bet vairs īsti neatceros, vai tas bija tāds divu mašīnas minūšu gājiens, vai ar kājām smags stundas brauciens.
Pagātni mēs turam dienasgrāmatu lapās, smadzeņu krokās, tautasdziesmā vai smieklīgā jokā. Tagadni var tikai īslaicīgi ieelpot un izelpot tā, ka ar katru svaigo dvašu rodas jauna, mainīga tagadne.
Kā tā pasaule steigā mainās, diez vai senais cilvēks, kādreiz sēžot pie ikvakara ugunskura, būtu pat aizdomājies līdz tam, ka pasaule kādreiz izskatīsies šāda! Tieši šāda - reāla pasaule, pilna ar zilām un dzeltenām gaismām, tiltiem pāri lidojošām mašīnām, zem asterēm dzīvojošiem cilvēkiem un lielu, zili spīdošu "Samsung" reklāmu. Protams, nē, bet varbūt tomēr...
Ja senais sapņotājs līdz tam reiz aizdomājās, vai viņš savu cilvēku starpā netika saukts par ārprātīgu, vai nākotne tajā brīdī neieguva robežas?
Es bieži domāju par to, kāda varētu izskatīties nākotne un gandrīz vienmēr es atduros pret kādu šķērsli vai izsīkumu. Nākotne cilvēkus intriģē un intriģēs vienmēr, jo nākotne ir noslēpums, tā ir fantāzija ar sen uzlikto robežu, ko sauc par pieredzi. Spēja domāt ārprātīgi, pilnīgi neiespaidojoties no pieredzes, ir tas, ko, iespējams, izdarīja šis senais sapņotājs, varbūt viņa tālās nākotnes ideja ir tā, kurā mēs šobrīd dzīvojam, tā, kura liekas tikpat sasniedzama un reāla kā paša deguns.
Mani mierina doma, ka ir vismaz kaut kas paliekošs, un nākotni ar tagadni savienojošs. Reiz taču senais sapņotājs ir skatījies uz Mēnesi, to pašu, kurš šovakar apspīd manu degunu.
Es novēršu acis un paskatos pulkstenī, drīz es būšu mājās...
