Mums cilvēkiem, sajūtas lidinās apkārt, ik brīdi. Citiem tās ir priecīgas, laimīgas un skaistas sajūtas, bet citiem tās ir bēdas un nelaime. Bet es vēlētos pastāstīt par savām labajām sajūtām , kuras esmu piedzīvojusi savu 13 ar pus gadu laikā.Pašas spilgtākās atmiņas es atceros tā, ka tas būtu noticis vakardien.
Pirms 13 ar pus gadiem, 2000.gada 2.jūlijā notika brīnums. Tas bija mans dzīves skaistākais brīdis. Es piedzimu. Šī bija brīnišķīga sajūta gan man ,gan visai manai ģimenei, jo es taču biju piedzimusi.Neatceros kādas bija manas sajūtas, bet es domāju ka es biju ļoti laimīga.
Pēc 2 gadiem mamma mani pirmo reizi aizveda uz bērnudārzu.Manuprāt, tās sajūtas kādas bija tad, kad es tur aizgāju, bija neatkārtojamas. Jo tā bija pirmā reize kad es nebiju visu dienu blakus savai mammai, bet gan biju blakus svešām skolotājām un bērniem.Bērnudārzā es ieguvu daudz zināšanas, kuras man palīdzēja un palīdz skolā.
7 gadu vecumā sāku iet skolā. Tās sajūtas kad es ierados skolā... Viss man likās ļoti svešs un liels,un es jutos kā maza skudriņa lielā skudru pūznī, jo es nezināju kā būs iet skolā un man bija bail.Bet es iegāju skolā un ar savu mazo rociņu turēju kleitas stūrīti, es biju ļoti satraukta un es baidījos no tā ,kas būs sagaidāms.Es sagaidīju, es sapratu ,ka skola man dos izglītību un rādīs karjeru. Un tāpēc es cenšos cītīgi mācīties.
Septiņu gadu vecumā es sāku nodarboties ar savu mīļāko sporta veidu- orientēšanos. Tas viss notika ātri.Es teicu mammai, ka vēlos nodarboties ar orientēšanos, jo brālis arī orientējas. Mamma mani aizveda. Es biju ļoti satraukta, jo es nezināju, kas tā orientēšanās vispār ir. Bet jau pēc pāris reizēm man ļoti, ļoti iepatikās un es visu sapratu. Un tagad arī piedalos sacensībās. Sacensībās sajūtas parasti ir vienādas. Pirms starta ir ļoti liels satraukums un galvā visādas domas jaucās, par to , kā man veiksies distancē. Bet distances laikā es maksimāli koncentrējos savam veikumam. Finišs atkal ir ļoti satraucošs, jo tu vēlies uzzināt kura pozīcija ir iegūta. Sajūtas ir atkarīgas no iegūtās pozīcijas, ja tā ir laba , tad labas un jaukas sajūtas. Bet ja slikta pozīcija, tad esmu mazliet bēdīga, bet esmu arī laimīga.
Ar orientēšanās sporta palīdzību es iekļuvu konkursā ''Latvijas izcilnieki''. Tās sajūtas ,kad es biju tur, bija vienreizējas! Manī valdīja ļoti liels satraukums un arī cerība. Es ļoti cerēju ,ka iegūšu galveno balvu, un tieši tāpēc manī valdīja liels satraukums. Lai gan neieguvu galveno balvu, es biju ļoti laimīga, ka biju tik tālu tikusi .Protams, biju arī mazliet bēdīga tajā brīdī, kad paziņoja uzvarētājus. Bet es ar sevi ļoti lepojos un atceros manu satraukumu kāds man bija tad.
Esmu bijusi ļoti daudz valstīs. Pirms izbraukšanas es ļoti gaidu, kad varēšu ātrāk braukt. Manī valda milzīgs satraukums un prieks.Ceļojuma laikā mazliet gribās atpakaļ mājas. Bet , kad aizbrauc mājās, tad gribās atpakaļ ceļojumā.
Pa šiem visiem gadiem esmu arī iepazinusi daudz, labu draugu. Un ar viņiem man ir bijuši neaizmirstami un satraukuma pilni piedzīvojumi.
Rakstot šo eseju, es atcerējos visus šos brīžus un sajutu tās sajūtas, kuras pār mani valdīja.Tās bija prieks. laime, aizkustinājums un satraukums. Par šīm visām sajūtām pasakos savai mammai. Jo tieši viņa mani laida pasaulē un es viņu mīlu!
Komentāri
Aiva Skopāne11.03.2014. 20:45
Jauki ka spēj savas izjūtas atklati izteikt!
Aleks Verners11.03.2014. 19:09
Ļoti laba eseja:):):):)
Māra Brence (ex Sirmā)11.03.2014. 10:06
-----------Bet es iegāju skolā un ar savu mazo rociņu turēju kleitas stūrīti, es biju ļoti satraukta un es baidījos no tā ,kas būs sagaidāms------------
