Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Sajūtas - dzīves krāsa

Autora bildeAutors: Agnija Broka / Madonas Valsts ģimnāzija Vērtējums:  +5
Vērtējums:  +5
Sajūtas... sajūtas... šīs saprotamās, bet tomēr neizprotamās sajūtas. Prieks, skumjas, apbrīna, nobrāzums, pieskāriens. Šīs visas ir sajūtas. Jūtas. Protams, tā ir tikai viena niecīga daļiņa no tām visām, ko mēs izjūtam ik dienu, pat mazāka par protonu atoma kodolā. Dzīve – tā mums dod tik daudz dažādu sajūtu, tādēļ es to salīdzināšu ar atomu, kas ir visai maza, bet tomēr tik liela daļa šajā visumā. Protons - sajūta, dzīve - atoms. Elementāri. Vai tomēr nē? Sajūtas mūs piepilda ik dienu, ik stundu, minūti un pat sekundes simtdaļu.
„Mūsu sajūtas noteic mūsu esamību,” tā rakstīts Alberta Bela romānā „ Cilvēki laivās”. Kad biju maza meitene, tad sajūtas bija tieši tās, kas padarīja manu bērnību tik krāsainu un veidoja mani tādu, kāda esmu tagad. Sajūtas ir tās, kas piepilda mūsu katru ķermeņa šūnu ar savu informāciju. Patīkamu vai ne tik tīkamu, tas ir atkarīgs no sajūtu rotaļu spēles, un kādu dzīve mums nolemj piespēlēt. Un tā veidojas mūsu sajūtu bagāža, kuru mēs nēsājam kā neredzamu koferi sev līdzi dienu no dienas, gadu no gada. Ir mirkļi, kad visas šīs sajūtas satek vienā lielā upē, uz brīdi visam apstājoties, rodas pārdomas saistībā ar tām. Tās atstāj savu zīmogu sirdī uz visu mūžu, jo vienmēr es zināšu, kas ir īsta mīlestība, ko sajūtu no vecākiem, no brīža, kad esmu piedzimusi, sāpes, kuras ir radījuši neskaitāmie nobrāzumi uz ceļgala, sāpīgs vārds sirdī no cilvēka, kuru mīli vai laimes sajūta, kad viss, ko vēlies, piepildās un kad visi man mīļie cilvēki ir veseli un laimīgi. Šādos brīžos, kad tiek pāršķirstīts savs sajūtu albums, katrs cenšas saprast tās nozīmīgumu. Varbūt pat no tās mācītos gūt atziņu. Es uzskatu un gribu ieteikt ikkatram no mums, ka tās pašas skaistākās un patīkamākās sajūtas vajag paturēt cieši savā sirdī un to durvis aizslēgt ar zelta atslēdziņu, lai tās nekur nepazūd. Bet tās sliktās? Tās censties aizmirst. Bet... varbūt pat ne aizmirst, jo arī no sliktām sajūtām mēs varam mācāmies. Tās veido mūsu dzīves pieredzi, mūsu raksturu un būtību. Patiesībā aizmirst to slikto ir grūti, jo, kas licis mūsu dvēselei raudāt, to aizmirst nav tik viegli. Tāpēc tās lai dus sirds tālākajā kaktā, ik pa reizei pārskatot tās.
Sajūtas nav tikai neredzams zīda palags, kas, sirdi apsedzot, ļauj tai just. Sajūtas arī var būt fizikas, reālas. No zinātnes skatupunkta skan šādi: tas ir tad, kad, pieskaroties pie ādas, šis uztvertais kairinājums, kuru uztver receptors, iet tālāk uz jušanas neironu, kas pēc tam piegādā šo uztverto informāciju, uz centrālo nervu sistēmu un citiem izpildorgāniem, ļaujot šo sajūtu just savam prātam, sirdij, visam ķermenim. Beigu beigās visas sajūtas nonāk vienā vietā – sirdī. Tu teiksi, ka tas ir tas pats, kas just mīlestību no mīļotā cilvēka acu skatiena, jo visa sniegtā informācija nonāk vienā vieta. Bet ir savādāk. Jokaini, bet ir. Apskāviens no drauga, nobrāzums uz ceļgala no kritiena uz asfalta, saules silto staru pieskāriens ādai, vēja dvašas straujais apkampiens, lietus piļu pakšķēšana uz miesas. Šīs visas sajūtas atstāj savas pēdas, nospiedumus un reizēm pat rētas uz mūsu ādas. Neredzamus, bet tomēr redzamus nospiedumus. Un tas ir savādāk.
Sajūtas ir tās, kas padara mūsu dzīvi krāsaināki krāsaināku. Ja cilvēki neko nejustu, mēs nezinātu, kas ir sāpju, laimes, mīlestības, apskāviena un pat sitiena sajūtas. Mēs nezinātu, kas ir dzīve. Dzīves sajūta. Sajūtas nosaka mūsu esamību, mūsu būtību, mūs pašus. Un nedrīkst ļaut, lai mūsu sajūtu bagāžas soma, gadiem ejot paliek blāva, vai pat izbalē. Tā ir jākopj, jālolo. Šis smagais koferis, ko mēs nēsājam līdzi pie rokas gadu no gada, ir stipri jāaiztaisa ciet. No ārpuses šī soma noputēs, bet tas, kas būs iekšā, paliks tur neskarts, jo katra sajūta ir kā zelts, kas spīd spoži kā saules stara piliens negaisa laikā.
Sajūtas ir krāsas. Dzīves krāsas. Bet ne tās, ko izmanto mākslinieki, gleznojot kārtējo kluso dabu, tās ir, kas vairāk...
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties