Manas sajūtas stāsts: klusums (1)

Es dziļi ievilku elpu. Klusums sāka šķist biezs un pieplidīts kā mannas putra, ko ielietu dzīves bļodā. Tas vēlās pāri arī man, pārņemdams ik domu, ik šūnu, visu ārpasaules zumēšanu, līdz palika tikai – tas.
Ar katru elpas vilcienu šī sajūta auga un auga, līdz jau nevaldāmi tā iespiedās visdziļākajos apziņas stūrīšos, neiespējami bija tai pretoties. Kā lellīte es turpināju sēdēt nekustīgi, tikai elpojot un samirkšķinot acis. Neiespējami!
„Es esmu dzīva,” es sev centos pateikt, „man ir arī balss.” Bet piepildījums augot neatstāja vietu pat domām, man nebija laika runāt, kustēties. Es biju īsta. Klusumā pirmo reizi manā dzīvē bija arī miers. Klusums vairs nebija apātija, tukšums domās; klusums nepieprasīja tā pārtraukšanu ar skaļiem smiekliem par neērto brīdi; klusums mīlēja. Mīlēju es.
Neizsakāmi spoži manī iemirdzējās saule, neizsakāmi augstiem, daiļiem un putojošiem viļņiem man pāri vēlās jūra, kurai nebija nosaukuma. Es, pat nedomādama, ka man vajadzētu reaģēt kā citādi, ļāvos. Iegrimu putās, veldzējos saulstaros, peldējos klusumā. Es atdevos jūrai. Miers, piepildījums, svētlaime, uzticēšanās – tie klusumā sadevās rokās un sastājās ap mani kā vairogs pret dzīves nebūšanām.
Es zinu, ka mani saprata. Un zinu, ka nekad man vairs nebūs bail no klusuma. Un ka cilvēki mani vairs nespēs sagraut, jo nu man ir sava svētnīca. Šis mirklis, tik garais, laika līnijā izplūdušais punkts, man piederēs vienmēr. Lai ko arī atņemtu. Es vairs neļaušu izpostīt sevi. Man ir, kam ticēt.