Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Dzīves mūžīgā netaisnīguma nasta

Autora bildeAutors: Artjoms Soboļevs / Jēkabpils Valsts ģimnāzija Vērtējums:  +138
Vērtējums:  +138
Es laižos pa pakāpieniem lejā, ienirstot auksto un mitro rudens smaržu un cigarešu dūmu sajaukumā. Līdz šejienei nenokļūst saules stari, kas tur, augšā, laiku pa laikam izsitas caur biezo, pelēko mākoņu segu, šeit visu apgaismo vienīgi blāvas elektriskās lampas. Skan ģitāra, un aizsmakusi vīrieša balss dzied Viktora Coja – krievu rokmūzikas zvaigznes – dziesmu „Спокойная ночь”. Kur steidzas visi šie sevī ievilkušies cilvēki, kas ik sekundi paskrien man garām? To skatieni ir vērsti lejup, un, liekas, viņi pavisam nemana, nedzird un nejūt visu to, kas ir apkārt. Katrs savās domās un sajūtās, katrs – savā pasaulē. Patiesībā arī es par tādu izliekos, man ir bail apstāties kaut uz vienu brīdi. Es ieraugu vīrieti, arī viņa acis maldās pa leju, taču viņš nekur nesteidzas. Viņam vienkārši nav, kur steigties. Viņš sēž uz aukstā un nejūtīgā dzelzsbetona, turot rokā nelielu, tukšu kārbiņu. Par ko viņš domā, ko jūt? Es sataustu kabatā kaut kādu monētu un saspiežu to. Šajā brīdī mana sirds sāk sisties straujāk, un rokas sāk nedaudz trīcēt. Man ir viņa žēl, taču parādīt savu žēlsirdību nozīmē – izcelties no vienaldzīgo cilvēku masas. Ejot garām, es satraukts ielieku monētu kārbiņā un ātri aizgriežos, pat nepaskatoties uz ubago. „Cik dzīve tomēr ir netaisnīga!” nodomāju es. Sirds ir nomierinājusies, un beidzot es dodos pa pakāpieniem augšā un atrados jau tieši pretī dzelzceļa stacijai. Rīgas pazemes gājēju tuneļi ir pārvarēti.
Aiz loga viena aiz otras paslīd krāsainas rudens ainavas, un var redzēt, kā vējš, neredzams, bet spēcīgs, nopūš no koku zariem dzeltenas un sarkanas lapas. Plīvojot vējā, tās it kā dejo savu pēdējo deju, tik skaistu... bet tomēr traģisku, jo drīz vien tās nolaižas uz zemes, lai nekad vairs neatgrieztos koku galotnēs. Vērot dabas skatus, braucot vilcienā, man paticis vienmēr, taču šoreiz tas sagādā neizprotamas skumjas, kaut gan skumt nav par ko, jo beidzot es braucu mājās. Mācību un treniņu pilnā nedēļa ir galā, un rītdien mūsu volejbola komandai būs svarīga spēle par iekļūšanu Latvijas čempionāta finālā, tāpēc ir jābūt labā formā. Pamazām vien mani pārņēma snaudiens, un es iemigu.
Mūzika auro un tribīnes gavilē, kad mēs gūstam kārtējo punktu. Mēs pārliecinoši ejam pretī savam mērķim – iekļūšanai finālā. Arī es šodien esmu labā formā un nevaru savaldīt emocijas par katru savējo un mūsu komandas gūto punktu. Sajūtas, kas valda manī, it kā ceļ spārnos! Liekas, ka viss – rūpes, grūtības un ikdienas pelēcība – viss ir palicis tur, lejā, garlaicīgajā un vienveidīgajā pasaulē. Viss manī kliedz un plosās! Katrs gūtais punkts ir kā jauns emociju sprādziens, kā jauns saviļņojums, kas ceļ mani spārnos arvien augstāk un augstāk. Pretinieki nespēj uzņemt servi un viegli pārsit bumbu pāri. Libero* precīzi aizvada bumbu līdz cēlājam. Es jau lēnām sāku savu kustību... Cēlājam palecoties, bumba jau ir viņa rokās, un viņš zibenīgi piespēlē to man. Šajā brīdī es jau pilnā ātrumā eju uzbrukumā, kāju muskuļi saraujas un „izsprāgst”... es lidoju, jā, es tiešām lidoju! Es sajūtu plaukstas mirkļa pieskārienu bumbai, un bumba ar nevaldāmu spēku triecas pretinieka laukumā, kad pēkšņi... Stipra sāpe pārņem manu kreiso kāju. „Nē, nē, atkal!” kaut kas manī kliedz, neizdvešot pietam nevienu skaņu. Es jūtu, kā sāpe atsaucas visā manā ķermenī, un ne tikai ķermenī... Liekas, ka sāpe pārgājusi arī dvēselē, kas kā kritušais eņģelis ir zaudējusi savus spārnus un no gaišās debess bezcerīgi krīt tumšajā bezdibenī. Tagad arī es sajūtu smago dzīves netaisnīguma nastu.
Saule ir jau gandrīz norietējusi, vēl tikai daži tās stari aizsniedz pilsētas jumtus, virs kuriem jau sāk iedegties pirmās zvaigznes. Karstā dienas tveice ir jau atdzisusi, vienīgais, kas no tās ir palicis, ir silts vasaras vējiņš, kas glāsta manus matus. Pie kāda pieminekļa sāk pulcēties jaunieši, bet gar dažādās krāsās apgaismotajām strūklakām pastaigājas iemīlējušies pārīši. Viss ir tik mierīgs un kluss... Uzlicis rokas uz viesnīcas desmitā stāva balkona malas, es vēroju šo vakaru. No blakus numuriņa uz balkona iznāk jauniete un tāpat kā es apsēžas, lai vērotu šo brīnumaino vakaru. Patiesībā mēs sēžam uz viena balkona, kurš ar nelielu starpsienu ir sadalīts divās daļās, tāpēc mēs varam labi redzēt viens otru. Arī viņas matus, garus un izlaistus, maigi glāsta vējš. Liekas, viņa par kaut ko domā. „Jūs arī spēlējat pludmales volejbolu?” uzdrošinos jautāt es, lai kaut kā sāktu sarunu un iepazītos. Viņa pievērš savu skatienu man, un es pirmo reizi ieskatos tieši viņas acīs, tik gaišās un patiesās. „Jā! Jūs arī? No kurienes jūs esat?” viņa atjautā, smaidot it kā gaidīdama, ko teikšu es. „Jā, mēs arī,” pēc neilgā apjukuma brīža es turpinu, „Mēs no Latvijas.” „Bet mēs no Ukrainas!” viņa atbild un turpina smaidīt.
Mani apbūra viņas sirsnīgais smaids un maigais acu skatiens. Viss viņā bija neviltots, visi viņas vārdi un emocijas šķita tik patiesas un pilnas labsirdības, un sirsnīguma. Es pirmoreiz jutu ko tādu, it kā esmu aptvēris kaut ko neaptveramu, it kā esmu aizsniedzis ko neaizsniedzamu, it kā pats laiks būtu apstājies un iestātos mūžība, ar kuru es esmu saplūdis vienā veselumā. Tikai es, viņa un burvīgais vakars... apburts un aizrāvies ar sarunu nepamanīju, ka vakaru jau nomainīja nakts, siltais vējš kļuva vēss, un ielas bija tukšas, tikai laternās vēl turpināja degt vientuļas gaismiņas. Tas viss bija apmāns... Laiks neapstājās, un bezgalība paskrēja mums garām. Tas bija vienīgi mirklis, kuram es pieskāros tikai ar pirkstu galiem, un šis mirklis kā ūdens caur pirkstiem tik nodevīgi izslīd no manām rokām.
„Man jāiet, rītdien mums ir jāspēlē,” beidzot viņa pasaka to, ko es jau biju gaidījis. Man negribas laist viņu prom, bet es nevaru atrast iemeslu, lai viņu apturētu. Un es pasaku vienīgo, ko varu teikt: „Lai jums veicas! Arlabunakti!” „Paldies! Un tev arī arlabunakti!” viņa atbild un pēdējo reizi man pasmaida tāpat, kā pēdējais saules stars pirms pazūd aiz apvāršņa. Es palieku viens ar savām skumjām un zvaigznēm, kas, no augšas skatoties, smejas par mani.
Es atveru acis, un viss pazūd. Es vairs neredzu ne zvaigznes melnajās debesīs, ne pilsētas izgaismotās, bet tukšās ielas. Es redzu vienīgi sevi, apsegtu ar segu, un savu kreiso kāju ģipsī, kas ir uzlikta uz augstāka spilvena. Viss bija nosapņots un pazuda, vienīgi skumjas palika... skumjas un smagums sirdī par dzīves mūžīgo netaisnīgumu. Kāpēc dzīve mūžīgi jokojas ar mums!? Ļauj mums uz mirkli sajust laimi, uz mirkli iedomāties, ka esam satvēruši to grožos, bet tad kā nevaldāms savvaļas zirgs nomet mūs no savas muguras un pasmejas par mūsu naivumu. Kāpēc toreiz, tajā vakarā, tā ļāva man satikt „viņu”, bet tad nākamajā brīdī lika saprast, ka nekad „viņu” vairs neredzēšu? Kādēļ ļāva man uzlidot tik augstu, līdz pašām debesīm, bet tad atņēma spārnus? Varbūt arī tas ubags pazemes tunelī kādreiz jutās laimīgs, viņam bija ģimene un mājas, bet vienā mirklī dzīve to visu viņam atņēma? Dzīve nedomā par mums, par to tukšumu un mokošām skumjām, ko tā atstāj mūsu sirdīs. Un vai vispār ir kaut kas, kas pēc tam vēl spētu dziedēt mūsu dvēseles rētas un mierināt mūsu pieviltās sirdis?
Caur augstiem logiem krīt gaiši gaismas stari, un var novērot, kā gaisā lidinās zili vīraka dūmi. Gluži kā asaras izkusis vasks tek pa klusi degošām svecītēm, kuru uguntiņas izgaismo baznīcas svētbildes. Klausoties baznīcas kora dziedāšanu, es jūtu, ar kādu dievbijību un pazemību tika izdziedāts katrs vārds. Man nebija viegli atnākt uz šejieni, tikai tad, kad pārkāpu pāri dievnama slieksnim, sajutu, cik tas bija vajadzīgs man pašam. Dievkalpojums tuvojas beigām, un mācītājs iziet ticīgo priekšā, lai teiktu savu svētdienas rīta sprediķi. „Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Āmen. Visas mūsu dzīves garumā Dievs nostāda mūs visdažādākajās situācijās. Bet vai mēs esam Viņam vienmēr pateicīgi par to? Ja mūsu griba sakrīt ar Dieva gribu, mēs jūtamies laimīgi, bet, kolīdz Dievs izdara kaut ko, kas nesakrīt ar mūsu gribu, mēs – dusmojamies vai kļūstam bēdīgi. Kāpēc? Jo domājam, ka paši zinām, ko mums vajag, bet ko nevajag. Kā bērni bieži sevi pāragri sāk uzskatīt par pieaugušiem un visu zinošiem, tā mēs rīkojamies Dieva priekšā. Mēs negribam paklausīt Dieva vārdam un pazemīgi pieņemt Viņa gribu. Dievs iedeva, Dievs – paņēma. Viņš labāk zina, kas mums ir nepieciešams, bet kas nē. Grūtības un bēdas tāpēc mums dotas, lai dvēseli caur tām attīrītu no saviem grēkiem. Ja tā arī pretosimies Dieva gribai, tad mūžīgi paliksim neapmierināti un jutīsimies apbēdināti. Bet, ja vien mēs uzticēsimies Dievam, pieņemsim Viņa gribu un pazemīgi pārcietīsim visas grūtības – arī dvēselē mums būs īsts, neviltots prieks un mēs ieiesim Dieva valstībā un iegūsim mūžīgo dzīvību. Āmen.” Es jūtos tā, it kā no manām acīm noņemtu saulesbrilles, kas neļāva man redzēt lietas īstajā gaismā. Es pirmoreiz patiesi sajūtu vieglumu, jo šķiet, ka esmu nometis no sevis ko neredzamu, bet tik smagu – savu dzīves neapmierinātību. Es pirmo reizi patiesi sajūtu, cik svēts ir klusums sirdī un prātā un kāds patiess prieks pārņem dvēseli, kad beidzot esi sapratis – viss, kas notiek, notiek uz labu.

* Volejbolā speciāls spēlētājs komandas sastāvā, kas izpilda tikai aizsardzības funkcijas.
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties