Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka

Manas cerības stāsts

Autora bildeAutors: ilze Rijniece / Madonas Valsts ģimnāzija Vērtējums:  +4
Vērtējums:  +4
Kad kājas grimst smiltīs, liekas, ka tukšums ieraus savā vēsajā elpā, ciets pamats zem manis stāj un velk laukā. Bet dažkārt tā nelīdzsvaroti gar kapa malu staigā. Ja iekritīs, ar varu es izvilkšu laukā. Jo, lai arī kāds duncis manu prātu iedragā, tā tik un tā mirs pēdējā.
Es redzu tevi, cilvēk tukšais, bet nav nekā, ko saskatīt. Tikai pārpildītas runas par sevi, dziļi sarkasmi par citiem. Bet katru dienu tu ložņā ap mani kā čūska, it kā piens manās plaukstās nekad neizžūtu. Tāpēc es ceru, ka saskatīt spēšu tevi ar citu aci. Jo tāda ir mana būtība - atrast piķī dzintara gabaliņu, kaut esmu ierakusies līdz elkoņiem. Es gribu tā, lai varu dzīvot ar smaidu, nevis citrona gabalu mutē. Tāpēc cerība kā skaidrākais ūdens mazgā manas rokas ik dienu, lai atrastu ceļu līdz medainajam spīgulim. Nē, es nevēlos tev kā kucēns laizīt seju. Tikai gribu, lai katru dienu varu sev teikt: "Es redzu tevī arī labu!"
Bet tu neesi viens. Ir tādi un vēl sliktāki, kas aug kā sēnes karstā mežā pēc spirdzinoša lietus, aizpildot pasaules malas. Es pasauli redzu kā dalmācieti, kura melnie plankumi uz zemes kausē bedres, kurās paši mēdzam iekrist. Vai es drīkstu cerēt, ka arī dalmācieti var nomazgāt pavisam? Meli saplūst dziļākajos notekūdeņos, melnie darbi ar ziepju burbuļiem uzlido gaisā, līdz izgaist pavisam, asie vārdi iztvaiko spēcīgā saules gaismā. Nekrīti! Es tevi aiz matiem izvilkšu ārā! tu esi vienīgā, kas mani saprot un manu ticību sargā. Es zinu, ko tu domā: " Vispirms jānoberž pašas plankumi." Man pie labās rokas ir metāla švamme, tikai drosme paslēpusies kabatā. Be nesēdi malā, palīdzi man! Ak, cerība gaišā, māsa tu mana. Kad stāvi man blakus, es jūtu, ka varu. Arī pasaule ar laiku radīs spēku šim darbam. Es tikai turpinu cerēt.
Bet tā baltā daļa, tā izmirst pati no sevis. Gaišākie ziedi novīst pirms laika, kaut arī nekrāsojas koši, lai tauriņi lidotu vairāk pie tiem. Tie citi, lai viņiem tiek vairāk! Taču paši viņi vīst. Es gribu cerēt un reizē lūgties par tiem. Jūs, gaišās galvas, esat pelnījuši dzīvot ilgi, jo jūs sniedzat gaišumu arī citiem. Un pasaule krāsojas baltāka. Bet, diemžēl, jūs netīši slīkstas ledainos āliņģos, sadrūpat zem nestabiliem jumtiem, ievijaties melnā vēža spīlēs. Cerība, es tevi vēl neesmu pazaudējusi. Sēdi man blakus, un mēs kopā sildīsim pasauli ar savām sirdīm. Vai redzi to mākoni pelēko, no kura malas spraucas neviltots stars? Tā ir tava atblāzma, kas iekrāso tumšās pilsētas ielas.
Smiltis zem manām kājām mālainas kļuvušas. Tu izvilki mani, es tagad drošāk jūtos. Bet tumšās dienās tu vēl mēdz pastaigāt gar savu kapu, ko tev bezizejas mirkļos raku. Un brīdī, kad pasaules ļaunums mani iedragā, tu tik un tā turēsies uz kājām, jo vienmēr mirsti pēdējā.
Komentāri
Nav neviena komentāra

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties