Rožains ceļš bez ērkšķiem nav emocijām bagāts ceļš

Gandarījums un skumjas - tieši šīs divas sajūtas ir manā emociju pasaulē, kad redzu savu brāli dodamies prom. Kad redzu viņu stāvam durvīs un mājam man ar roku. Šie brīži ir emociju pilni un, protams, neaizmirstami. Šobrīd, atceroties atvadu mirkļus, asaras acīs riešas.
Tikai daži mēneši gadā ir laiks, kas ģimenēm, kurās ir sportisti, kas ieguvuši atzinību citās valstīs vai Latvijas pilsētās, ir doti, lai pavadītu laiku kopā. No vienas puses žēl par to, ka brālis pēc brīža, kad viņš aizvērs durvis, aizbrauks uz, minimums, pusgadu. Šķiršanās skumjas ir pirmajos mirkļos, bet vēlāk jau tikai lepnums un gandarījums, ne tikai man vai manai ģimenei, bet arī visiem valmieriešiem, visiem draugiem un cerams, ka drīzumā arī teju vai visai latviešu tautai.
Liels paldies mūsu mammai par to, ka jau no mazotnes mūs rāva uz visām pusēm un neļāva atpūsties ne mirkli, ka tik daudz mūsu labā darīja. Viņa centās dot mums pēc iespējas vairāk, lai arī cik tas garīgu un mantisku līdzekļu no viņas prasītu. Peldējām, dejojām, skrējām, spārdījām bumbu zālājā, metām grozā un, pats galvenais, sapratām, kas ir komanda, komandas darbs un kā tas ir – rēķināties ar citiem cilvēkiem, sadarboties un cienīt, lai kāds arī viņš būtu. Tā daudz ko izmēģinot, brālis saprata, kurā no sporta veidiem viņš grib investēt savu talantu un ieguldīt visus savus spēkus..
Ak, tik daudz emociju bijis, pateicoties viņam! Jau no bērnības mans brālis, Sandis, uz skriešanu un sportošanu kā uzburts. Tā nu viņš šobrīd atrodas Amerikā, jaukā, gādīgā amerikāņu ģimenē, ieguvis plašu pieredzi, apceļojis jau gandrīz pusi no Ziemeļamerikas, paviesojies daudzās Zviedrijas pilsētās, sākotnēji gan paviesojies Latvijas pilsētā - Liepājā. Gan vecāki, gan viņš cīnās ar pilnu sparu, lai sasniegtu mērķi, kas viņiem ir viens – profesionāls hokejists. Tas ir komandas darbs ne tikai uz laukuma ar saviem komandas biedriem, bet arī ārpus tā. Ģimenei ir liela nozīme, lai iegūtu panākumu atslēgu, un, lai piepildītu savus sapņus, visbiežāk vajadzīgs komandas darbs ģimenē, ko mani tuvie vienmēr pratuši. Protams, vislielākais darbs ir jāveic brālim, jo viņam ir jādzīvo tālu prom no ģimenes, viņam ir jāpielāgojas jaunai videi un jāpārvar dzīves liktie šķēršļi, bet mēs vienmēr esam turpat blakus, lai balstītu un stutētu viņu pēc visiem klupieniem un kritieniem, ko paša spēkiem nav iespējams pārvarēt.
Vienīgais mūsu saziņas līdzeklis, caur kuru varam vērot viņu un dzirdēt viņa balsi, ir „skype”. Tobrīd Amerikā rīts, mums jau vakars. Viena stunda ir viss, ko iegūstam no viņa nedēļas laika. Pēc mūsu sarunas jau viņam bieži vien ir atkal jāskrien uz treniņiem. Spēles, kuras norisinās pēc mūsu laika 3.00 no rīta, mēs bieži vien vērojam, abonējot spēli tiešraidē. Mamma ir visaktīvākais fans no visas ģimenes, jo gandrīz katru piektdienas un sestdienas agro rītu vēro spēles, fano un atbalsta brāli pie televizora ekrāna. Emocijas sit augstu vilni, kad ir atbraukuši arī daži ģimenes draugi vai radi vērot spēli. Pulciņš atbalstītāju lēkā un priecājas par brāļa veiksmēm spēles laikā. Manuprāt, tas ir ļoti iedvesmojoši, un apziņa, ka ir cilvēki, kas domās ir par to, lai manam brālim viss izdodas, dod spēku pārvarēt visus pārdzīvojumus kopā ar viņu.
Pašas pozitīvākās un neparakstāmākās emocijas ir, sagaidot brāli mājās. Reizē tik neierasti, reizē tik jauki, reizē tik, tik... Cik vārdos nav iespējams izteikt!