Mans sajūtu stāsts

Katram cilvēkam sajūtas ir dažādas un katrā dzīves momentā tās ir savādākas un tu nevari paredzēt, kādas tās būs, tikai nojaust. Es jums vēlos pastāstīt savu sajūtu stāstu- par vienu savu skumjāko un sirdi plosošāko momentu, atgadījumu manā dzīvē.
Viss sākās 2012. gada 7.janvārī, kad 7.00 iezvanījās tēta telefons, pēc neilga laika es izdzirdu, ka tētis saka mammai: ,,Viss, nomira.’’ Šie vārdi bija kā duncis manā mugurā, tas bija trieciens ko es negaidīju. Es nevarēju pakustēties, es biju kā paralizēta, es raudāju, klusām, lai vecāki nedzird. Man galvā skraidīja simtiem domu, es nezināju ko darīt, kā rīkoties, šī bija pirmā reize, kad es zaudēju sev tuvu cilvēku-vecmāmiņu. Es biju kā zombijs, kas pārvietojās pa māju, seja kā akmens. Tēta priekšā centos būt stipra, bet iekšēji bija tāda sajūta, ka kāds mani rauj uz pusēm, ka kāds ir izplēsi manu sirdi. Tas bija murgs, no kura nevarēja pamosties. Katrs ar šādām ciešanām mēģina tikt galā savādāk. Ko es darīju, es skatījos seriālu datorā, lai novērsu domas, jo visu laiku vēlējos raudāt. Es gribēju kliegt no sāpēm , kas mani pārņēma, bet es nevarēju, es sēdēju un skatījos vienā punktā. Tā gāja dienas, es nemainījos, tā pati akmens seja, skumjas mani mocīja, saviem draugiem es neko nestāstīju, jo nevarēju, tas būtu bijis pārāk grūti, es neizturētu.
Gāja laiks, un tā pienāca 13. datums, melnā piektdiena, tai dienā bija manas mīļas vecmāmiņas bēres. Visu dienu es noturējos, līdz nonācām līdz vietai, kur bija mana vecmāmiņa. Es skatījos uz viņu, bet neraudāju, turējos, līdz pie viņas pieskrēja viņas meita jeb mana tante. Viņa kliedza: ,,Mammīt, mosties, lūdzu, mosties.’’ Es neizturēju un sāku raudāt, mani apskāva mamma, es nevarēju nomierināties, es raudāju, tās bija neaprakstāmas sajūtas, ko es sajutu pirmo reizi savā dzīvē, tās bija briesmīgas. Pienāca atvadīšanās brīdis, man bija jāiet klāt vecmāmiņai, jānoglāsta seja, bet es no negribēju, es negribēju atvadīties, vel nē. Bet mamma mani pie viņas pieveda, un es to izdarīju, es noglāstīju viņas maigo ādu un atvadījos no viņas, un es esmu pateicīga savai mammai, ja es to nebūtu izdarījusi, es to nožēlotu.
Gāja dienas, mēneši pat gadi. Nu jau ir apritējuši 2 gadi kopš starp mums nav manas mīļas vecmāmiņas. Bet sāpes mani vēl nav pametušas. Vel jo projām es raudu no sāpēm, zaudējuma. Bieži vien, ieraugot kādu vecu cilvēku, kas man atgādina manu vecmāmiņu, es varu sākt raudāt, aizdomājos, bieži vien es redzu viņu savos sapņos, tās ir ļoti neparastas sajūtas, es pieceļos ar vilšanos, jo saprotu, ka viņas nav. Tas ir sāpīgi. Rakstos šo eseju, es raudu, raudu visu šo laiku, tas ir grūti uzrakstīt kaut ko šādu. Man viņas tik ļoti pietrūkst. Es ļoti vēlētos, lai viņa ir ar mani, ar manu ģimeni, bet tas nav iespējams. Tas nekad nenotiks, es nekad viņu neredzēšu, nevarēšu samīļot un pateikt:,, Es tevi mīlu,’’- tas ir pats sāpīgākas, ko kāds cilvēks var piedzīvot.
Lūk, tāds ir man sajūtu stāsts-skumjām pilns. Man ir bail, bail no tā, ka tas varētu atkārtoties, jo cilvēks nedzīvo mūžīgi, tikai līdz noteiktam laikam, kad sirdis beidz pukstēt un dzīves pulkstenis apstājas. Nē, man nav bail no savas nāvēs, man ir bail no manu mīļoto cilvēki aiziešanas.