Manas sajūtas stāsts (2)

Ikviens reiz ir piedzīvojis bailes un neziņu. Ikviens reiz ir melojis vai kādu nodevis. Ikviens kaut reizi ir iemaldījies ceļā, kas pieder kādam citam. Ikviens ir veltīgi cietis un pārdzīvojis par niekiem, teicis – nē-, bet domājis – jā. Ikviens reiz ir pārkāpis savus principus un dzīvē noteiktos noteikumus. Ikviens reiz jau ir ievainojis to, kuru mīl un kuru vēlas pasargāt, reiz ir apšaubījis savu vietu zem Saules. Ikviens. Un tāpēc, mēs esam cilvēki – tāpēc, ka esam to visu piedzīvojuši un neesam zaudējuši cerību pilnveidoties, tāpēc, ka esam tik cilvēcīgi. Mēs – ikviens.
Es atceros to tā, it kā tas būtu noticis vakar. Bija karsta vasaras pievakare, kad saule jau grima aiz horizonta un parādījās draisks vakara vējš, kas rotaļājās koku galotnēs. Visapkārt valdīja miers. Cilvēcīgs un trausls – miers. Mēs sēdējām neliela paugura virsotnē un viņš man teica: „Pasaule – tas ir šaha galdiņš. Šaha figūras – mūsu ikdienas soļi; spēles noteikumi – dabas likumi. Tiesa, mēs neredzam Spēlmani galdiņa otrā pusē, bet zinām, ka Viņš ir taisns, godīgs un pacietīgs,” tad viņš piecēlās un tikpat nemanāmi, cik parādījās, nozuda. Es paliku sēžam.
Tovakar es ļāvos domu valdzinājumam. Visi pasaules ceļi ved uz cilvēka sirdi; bez vilcināšanās viņi metas kaislību upē, kas plūst cauri viņu dzīvei no laika gala. Mēs ejam, mēs skrienam un vienmēr uz priekšu, jo cilvēks ir radīts virzīties tikai uz priekšu. Pat ja mums nepieciešams atgriezties kādā vietā, mēs pagriežamies un atkal ejam uz priekšu. Un vienmēr Kāds mūs kaut kur gaida. Mēs katrs pazīstam savu ceļu. Katrs akmens, katrs ceļa līkums, katrs smilts grauds uz tā mūs jau gaida un sveicina. Mēs esam tie, kas veido pasauli. Mēs esam cildenie kalni un pazemīgie pauguri, mūsu sirdspuksti atbalsojas klints sienās, mežos un puķēs. Tās ir Viņa radītas zīmes, kas iedveš mūsos uzticību un mudina ļauties mūsu īpašā Likteņa rokai, lai tā vadītu mūs pretim dzīves priekiem, bēdām, smaidam un asarām.
Tas ir tik savādi. Es esmu pazinusi daudzus cilvēkus, pat ļoti daudzus, kas pirmajā izdevības gadījumā cenšas parādīt visu, kas viņos ir slikts. Gribētos domāt – neapzināti. Daži cilvēki savu gara spēku pauž kā niknumu un dusmas, jo aiz bravūrīgās patstāvības maskas cenšas noslēpt savas bailes no nezināmā un jaunā, aizmirstot, ka mūsu spēles Biedrs ir pacietīgs un Viņam rūp, kas ar mums notiek, Viņš nekad neiejauksies mūsu izvēlēs, nekad tās neapstrīdēs, bet gan pieņems un sniegs mums padomu tālākai rīcībai. Viņam ir svarīgi, lai mēs pieļaujam savas kļūdas un mācāmies ar tām sadzīvot. Varbūt mēs zaudēsim kādu spēles figūru, varbūt zaudēsim visas, bet tāda ir dzīve. Uzvara vai zaudējums – tam nav nozīmes tik ilgi, cik mēs apzināsimies, ka Viņš ir mūsu pusē un mēs cīnāmies par vienu mērķi – dzīvi virs Zemes.